 
 
Parlamentārās vagīnas
tuuja 
| 13.04.2012. - 02:50:33 | Views: 1858 
"Rīgas Laiks", aprīlis. Dalos. 
 
“Eiropas Parlamentu 
bija pārpildījuši cilvēki, 
kuri alka redzēt vienu no 
skandalozākajiem mūsdienu 
teātra pornogrāfiskajiem 
uzvedumiem, kas uzrunā 
sieviešu auditorijas Rietumu 
pasaulē un ar kuru manipulē 
feministes. Nav nekā neparasta, 
ka EP organizē feministu teātri, 
jo ES parlaments ir īstā vieta 
ārprātīgiem projektiem.” 
HungarianAmbiance.com, 2012. gada martā 
Sieviešu dienas priekšvakarā Eiropas 
Parlamenta deputātes, iespīlējušās 
savās labākajās mazajās melnajās kleitiņās 
un sarkanajās kurpītēs, stājās 
skatītāju priekšā, kuri bija pārpildījuši 
Eiropas Parlamenta Jehudi Menuhina 
zāli. Parlamentārietes lasīja amerikāņu 
rakstnieces Īvas Ensleres “Vagīnas 
monologus”, klātesot autorei1. 
Ensleres grāmata iekaroja popularitāti, 
pateicoties izrādei, kas pēc tās 
uzvesta, 90. gadu beigās izrāde pārcēlās 
no Ņujorkas kafejnīcas pagraba 
uz Brodvejas vadošajām skatuvēm. 
Kopš tā laika “Monologi” ir tulkoti 
40 valodās un tos dzirdējuši vairāk 
nekā 300 tūkstoši cilvēku. Izrādes 
tekstu lasījušas Keita Blanšeta, 
Džeina Fonda, Opra Vinfrija, Vūpija 
Goldberga, Glena Klouza. No literāra 
sacerējuma “Vagīnas monologi” ir 
pārauguši globālā aktīvistu V-dienas 
kustībā, kas par savu mērķi uzskata 
aizsargāt sievietes no vardarbības. 
Divas stundas deputātes no Vācijas, 
Austrijas un Beļģijas “zaļajiem”, 
kristiešu demokrātes no Francijas 
un Somijas, liberāles no Zviedrijas 
un Rumānijas, sociāldemokrāte no 
Portugāles un “kreisā” deputāte no 
Nīderlandes klāja vaļā atklātus stāstus 
par pašu intīmāko sieviešu ķermeņa 
daļu, lai kam tā piederētu – vecām 
vai jaunām, melnām vai baltām, lesbietēm 
vai puritānēm, profesorēm 
vai prostitūtām. Parlamenta zālē 
skanēja kunksti – un tie nebija dižā 
Menuhina vijoles kunksti: tas bija 
“vagīnas un klitora duets”, “rokzvaigznes 
kunksts”, “brīvais biseksuālais 
karotāja kunksts”, “gandrīz 
vai reliģisks kunksts”, “operas dīvas 
kunksts”, “izbrīna kunksts pēc trīskārtēja 
orgasma” un pat īpašs (sastingušais) 
“Eiropas Parlamenta kunksts”. 
“Vagīnu kori”, kurš nomāktu jebkuru 
orķestri leģendārā vijolnieka vadībā, 
diriģēja parlamentārās Lezbiešu, geju, 
biseksuālu un transpersonu tiesību 
internacionālās grupas līdzpriekšsēdētāja 
Ulrika Lunāčeka no Austrijas. 
Lasot monologu “P... as reabilitācija”, 
deputātes kliedza: “Cunt!”, un zāle, 
atbalstot šī vārda reabilitāciju, kliedza 
līdz ar viņām, nedomājot slaveno 
vācu filozofu. 
Attieksme pret Ensleres gabalu nepavisam 
nav viennozīmīga. Daudziem 
(galvenokārt “stiprā dzimuma” pārstāvjiem) 
tas izsauc šķību smīnu 
un ne pārāk veselīgu interesi. Kad 
viena no “aktrisēm”, zviedru liberāļu 
deputāte Sesilija Vilkstrēma parlamenta 
elektroniskajā pastā izplatīja 
ielūgumus uz V-dienas pasākumu kā 
“trans-partijisku aicinājumu pārtraukt 
vardarbību pret sievietēm un meitenēm”, 
viņas kolēģis Pilsoņu brīvību 
komitejā, angļu eiroskeptiķis Gerards 
Batens painteresējās, vai dāmas netaisās 
demonstrēt trikus ar vēderrunāšanu. 
“Šķiet visai interesanti, ” atbildē 
rakstīja deputāts, pateicoties par rosinošo 
ielūgumu. Batenu nolamāja un 
nosauca par vecu šovinistu. 
Vēl citiem “Monologi” izraisa sašutumu 
un šķiet kaut kas amorāls. 
Piemēram, kādā lugas fragmentā 
melnādaina 
sieviete no ASV dienvidiem 
stāsta par to, kā viņu desmit 
gadu vecumā izvarojis tēva draugs. 
Un kā sešpadsmit gadu vecumā viņa 
iemīlējusi divdesmit četrus gadus 
veco kaimiņieni, kura ar viņas vagīnu 
izdarījusi “visu iespējamo un neiespējamo”, 
atklājot viņai “nepieredzētus 
horizontus”. Sākumā tekstā gan meitenei 
tobrīd bija bijuši trīspadsmit un 
viņas stāstu bija noslēgusi frāze: “Ja tā 
bija izvarošana, tā bija kaut kas labs.” 
Pēc skandāla, kas sacēlās 2000. gadā, 
Enslere tekstu izmainīja. Amerikāņu 
žurnālists Roberts Svops publicēja 
kritisku rakstu, kurā piezīmēja, ka 
V-dienas kustības mērķi ir nonāk 
uzkrītošā pretrunā ar to, ka pieaugusi 
sieviete piedāvā meitenei degvīnu, bet 
pēc tam nodarbojas ar viņu ar seksu 
kā pozitīvu un ārstējošu pieredzi. 
Žurnālists norādīja uz dubultstandartiem 
un pajautāja: “Kāpēc izvarošana 
ir kaut kas slikts tikai tad, kad to veic 
vīrietis?” Ensleres pielūdzējas sacēla 
tādu traci, ka Svopu vienkārši izmeta 
no avīzes. 
Ensleres sacerējumu bieži ir kritizējušas 
ne vien konservatīvās sabiedrības 
grupas, bet arī pašas feministes. Betija 
Dodsone, kura sarakstījusi grāmatu 
par sieviešu seksualitāti, “Vagīnas 
monologus” nosaukusi par “naida 
sprādzienu pret vīriešiem un heteroseksualitāti”. 
Viņai pievienojās cita 
redzama feministe Vendija Makelroja, 
kura paziņoja, ka luga “pielīdzina 
vīriešus ienaidniekiem, bet heteroseksuālo 
mīlu – vardarbībai.” Ensleri 
kritizējuši pat par “koloniālistiskajiem 
priekšstatiem par ne-Rietumu sievietēm” 
un par “nepamatotiem baltā 
feminisma secinājumiem un globālās 
māsības [sisterhood] apdziedāšanu”. 
Lai nu kā, pateicoties “Monologu” 
popularitātei, tie spējuši savākt 
85 miljonus dolāru, un daļa no tiem 
izmantota palīdzības programmām 
sievietēm Āfrikā un Amerikā. “Mēs 
uztraucamies par vagīnām, ” no 
Eiropas Parlamenta skatuves saka 
Sirpa Pietikeinena. V-dienas aktīvistes 
apgalvo, ka no vardarbības cietusi 
katra trešā pasaules sieviete. Rupji 
rēķinot, miljards. Eiropas Parlamenta 
aktīvistes aicina izstrādāt vispārēju 
Eiropas stratēģiju cīņai ar vardarbību 
pret sievietēm un lika priekšā 
Eiropas Komisijai “padomāt par tām 
daudzajām vagīnām, kuras tas varētu 
skart”, kā tas skāris, piemēram, krievu 
meiteņu pankgrupas Pussy Riot 
dalībnieces, šīs “trešās paaudzes feministes”, 
kuras uzskata, ka arī Dievs 
ir “feminists un sieviete”, saceļoties 
pret “peņa reliģiju”. Tas viņas skar 
kā draudi astoņus gadus sēdēt cietumā, 
bet ne tikai. Izrēķināties ar viņām 
ieteicis Kremļa politologs: “vajadzētu 
sadedzināt sārtā”; Federācijas padomes 
vicespīkers savukārt piedāvājis 
meitenēm uzskaitīt “pa piekto punktu”; 
pareizticīgi blogeri aicina 
“padancot pa viņām ar padomju lāpstām”, 
bet kazaku brīvprātīgās brigādes 
ierosina “ķert un atdot baznīcēnu 
taisnajai tiesai”, turklāt atrodas padomi, 
kā to īstenot: “vazāt aiz matiem, 
spārdīt kājām... ” Kāds piedāvā “uz 
nakti atdot baznīcas apsargiem”, 
sabalsojoties ar tā saucamo “labošanas 
izvarošanu”, kuru Dienvidāfrikas 
geto plaši izmanto lesbiešu “ārstēšanai”. 
Kaut kādā ziņā vēder(vagīn)runāšanas 
elements Parlamentā bija gan, lai 
arī ne gluži tāds, par kādu domāja 
deputāts Batens. Sievietes izrādē bieži 
runāja savu vagīnu vārdā. Piemēram, 
viens no monologiem ir par to, ko 
ģērbtu viņu vagīnas, ja tās izietu ārā 
pastaigāties, vai arī, ko tās teiktu, ja 
prastu runāt. Parlamentārietes runāja 
par vagīnu kā par sievietes sirdi, dvēseli 
un būtību – “mūsu centrs, pats 
galvenais mūsos”. Varbūt tas nozīmē, 
ka Enslere pielīdzina sievieti vagīnai? 
Kā attiekties pret to, ka Sieviešu tiesību 
un dzimumu līdztiesības komitejas 
kolēģi un pati feministe Enslere 
kā ieroci cīņā ar vardarbību izmanto 
pašu cietušo vagīnu? 
Protams, Kantam kapā ir pilnīgi vienalga, 
ka emancipētās dāmas “izglītoto 
tautu” un “mūžīgā miera” Eiropā 
izkliedza skaņas, kas atgādināja viņa 
vārdu. Tomēr Ivas Ensleres īstais 
ierocis nav vagīna, bet provokācija: 
“Neizmantojot plašus žestus, neizrunājot 
vārdu “vagīna”, nekas nemainīsies.” 
Kā tīk atkārtot Enslerei: “Kāpēc 
vajag pistoli, ja tev ir automāts!” Vārdu 
sakot, lai kaut kas mainītos, pienācis 
laiks iziet uz Eiropas Parlamenta skatuves 
un pilnā kaklā ieauroties: “P... a!” 
 
Darja Kulagina, 
parlamentārā padomniece