... laiks...
Cik īss ir mūsu laiks.
Te atrodu dzintaru jūrmalā, basām kājām pa liedagu ejot,
Te vējš kā nebēdnis manos matos slēpdamies klejo.
Un te jau ziema…
Un vientuļa sniegpārsla nokrīt uz plaukstas un tūdaļ zūd.
Es nelūdzu daudz, tikai to, lai laiks, kas tik ātri skrien garām,
Atļauj man vienmēr ceļā,
Ceļā uz sevi būt.
Viens mirklis.
Un projām no telpas
Ir izbēdzis pēdējais vārds,
Un svešajās krūtīs pēc elpas
Kliedz nejauši aizdedzies sārts,
Un svešajās skropstās valgs sūrums
Kā rasa pēc negaisa trīc...
Dod lāsi... bet veselu jūru
Es nevaru paņemt sev līdzi... |
Published by: inesiks612
Published: 15.09.2011. - 21:43:39
Reads: 2354
Comments: 0
|
| |
