Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst -
Nekā jau nepietrūkst.
Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.
Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.
Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekošs!
/Te atmiņā iepeldēja kāda ekonomikas stunda. Runa bij` par to, ka cilvēku vēlmes ir neierobežotas, bet to resursi-ierobežoti.
Bet ne jau par to ir runa./
Our website uses cookies. If you continue navigating we consider that you accept their use.