Foto: Shutterstock
Vērojot, kā baznīcu "spice", VL-TB/LNNK, atsevišķi ministri, deputāti un vēl daži betoncieti prāti karo pret Stambulas konvenciju, varētu domāt, ka Latvijai ir tikai viena nelaime – seksuālās minoritātes un pēkšņi nez kur radušies mīklainie "genderisti". Kā zināms, homoseksuālo cilvēku skaits sabiedrībā ir pavisam niecīgs, ne vairāk par 0,5 procentiem.

Tātad sīka, sīka saujiņa. Vai tiešām šī nelielā ļaužu grupiņa ir bīstamāka par oligarhiem, korumpantiem, valsts izzadzējiem, ja pat ministri un deputāti Stambulas konvencijā redz nāvējošu zobenu, kas pacelts pār sabiedrības veselīgo morāli? Kāpēc tā mobilizējas, ka visu sabiedrību ierauj garā, tukšā diskusijā, vairojot neiecietību?

Dzirdu skaidrojumu: viņi – šie citādie – apdraud tradicionālās, kristīgās, nacionālās, ģimeniskās un vēl visādas citādas vērtības. Bet kuram ir tiesības noteikt, kas ir šīs vērtības? Ja runa ir par savu valodu, folkloru, demokrātiju, tiesiskumu, tad nav iebildumu. Tas viss jāsargā. Arī stipras ģimenes jāsargā. Bet vai Stambulas konvencija apdraud valodu, tautasdziesmas, valsts neatkarību? Kā geji grauj ģimenes? Jā, homoseksuāli orientētajiem acīmredzot nebūs bērnu.

Tas slikti. Bet vai visiem latvju vīriem ir bērni? Vai visi savas atvases audzina? Kā ar tiem brašuļiem, kuri grimst alkoholismā, pamet ģimenes, aizmūk tālēs zilajās un pat nedomā par saviem dēliem un meitām? Vai tādu iepuvušu "ozolu" nav daudz vairāk par gejiem? Vai viņi nav lielāks drauds ģimeniskām vērtībām? Un kā ar katoļu mācītājiem, kas dzīvo celibātā un kam nedrīkst būt likumīgi atzīti bērni? Vai celibāts nav ģimenes noliegums? Tad kāpēc par galvenajiem ģimenisko vērtību grāvējiem pasludināti geji un kaut kādi mīklaini "genderisti"?

Mums katram ir lietas, parādības, kas nepatīk. Man šausmīgi nepatīk reklāmas televīzijas pārraižu laikā. Nepatīk tas, ka briti brauc pa ceļa labo, nevis kreiso pusi. Nepatīk tas, ka ierobežots braukšanas ātrums, ka ziema gara, vasara – īsa. Bet vai mani nesauks par traku, ja es prasīšu visu, kas man nepatīk, mainīt un padarīt par sabiedrisko normu?

Es pieļauju, ka var būt cilvēki, kam nepatīk lezbietes un geji. Bet kāds būtu racionālais pamatojums šo ļaužu ierobežošanai, seksuālās dzīves regulēšanai? Kāds pamats atklātajām un slēptajām prasībām aizliegt praidus, viendzimuma laulības, tagad arī Stambulas konvenciju, kas vēršas pret jebkuru vardarbību? Varbūt homoseksuālisti jāpiežmiedz tāpēc, ka viņi vairāk nekā citi izdara noziegumus? Neko tādu nespēj minēt pat niknākie šo ļaužu nīdēji. Tad kāpēc Stambulas konvencijas pretinieki viņos saskata draudu visai sabiedrībai?

Gribot negribot jāsecina – Latvijā parādījušies ļaudis, kas uzņemas gudreļu lomu un mēģina visai valstij diktēt savu gribu. Viņi vēlas noteikt, ko ļaut, ko neļaut, kas ir un kas nav tradicionālās, ģimeniskās un visādas citādas vērtības. Savus spriedumus balsta uz subjektīvas patikšanas un nepatikšanas pamatiem, nevis pārbaudītām, zinātniskām atziņām.

Šādas darbības nedrīkst ignorēt, lai arī tās tiešā veidā mūs pašus neskar. Subjektīvās gribas uzspiešana citiem ir ārkārtīgi bīstama tendence. Tā vairo neiecietību, plosa, šķeļ sabiedrību. Pašlaik ir mēģinājumi regulēt ļaužu seksuālo dzīvi, bet rītdien, iespējams, pasludinās, ka pie dižākajām vērtībām pieder iešana baznīcā, zirņi un pupas pusdienās, pastalas kā ērtākais apģērbs. Jo, rau, tas viss esot īstais latviskums... Bet par pilnīgi svešu latviskumam, nacionālajām vērtībām var pasludināt, piemēram, to, ka Latviju Eirovīzijā pārstāv melnīgsnēja meitene vai tāda, kas dzimusi ne gluži latviskā ģimenē.

Uzreiz prātā nāk padomju laiki. Arī tolaik skanēja stāsti par "pūstošajiem Rietumiem", jo no tiem nākot tādas šausmas kā bītli, gari mati, platas bikses, panki, hipiji, rokenrols, džezs, mini bruncīši, džinsi, sekss, pornogrāfija... Es vēl tagad atceros, kā mēs, vidusskolēni, tikām drebināti par to, ka "šeikojām" kādā skolas ballītē. Skolēnu brīvdomības apkarošana, protams, bija tikai tāds sīks totalitārisma uzplaiksnījums. Bet bija frontes, kurās pret Eiropu ritēja nesalīdzināmi smagākas, pat asiņainas kaujas. Kā zināms, cieta milzums zinātnieku, literātu, brīvdomātāju, ko pasludināja par Rietumu pielūdzējiem, imperiālisma aģentiem utt. Bet vēl agrāk, apkarojot visu citādo, tika piedzīvoti reliģiskie kari, atsevišķu etnosu vajāšana, raganu dedzināšana. Šīs un visas citas nejēdzības vienmēr tika attaisnotas ar skaistiem, cēliem, nacionāliem, patriotiskiem, dievišķiem un visādiem citādiem argumentiem. Bet patiesība bija stipri skaudrāka – tā vienmēr bija vēlme zem cēlu vērtību lozungiem paslēpt savas materiālās intereses, vēlmi saglabāt uzurpēto varu.

Vai tagad nav tas pats? Vai nacionālo vērtību lozungi nav vajadzīgi tiem, kam galvenais ir noturēties deputātu, ministru krēslos?

Demokrātiskā pasaule ir sapratusi dažādo fobiju ļaunumu un cenšas ieviest to kārtību, ko sauc par toleranci, iecietību, daudzveidības cienīšanu, brīvību. Prasa ievērot visu rasu, etnosu, seksuālo minoritāšu, dzimumu tiesības un vienlīdzību. Ne velti tapusi Stambulas konvencija.

Pie mums pagaidām ir citādi. Pie mums turpinās padomju laikos sāktais karš pret Eiropu. Rietumos ierastā kārtība daudziem liekas kaut kas šokējošs. Parlamentā un valdībā netrūkst betoncietu Eiropas nīdēju, viņus atbalsta daļa sabiedrības, kurā valda fobijas un naids pret citādajiem. Cilvēkam, kas pieradis dzīvot sīki reglamentētā vidē, liekas dīvaini, ka var rīkot tādus gājienus kā praidi. Jā, šajos gājienos netrūkst pārlieka skaļuma, spilgtuma, ārišķību. Tas neraisa simpātijas. Bet jāsaprot, ka, aizliedzot praidus, jau rītdien var parādīties vēlme aizliegt arī sociāla rakstura protestus.

Brīvība nevar būt daļēja. Ja brīvība, tad – visiem. Arī praidiem. Ja vienlīdzīgas tiesības – tad visiem. Arī tiem, kam citāda seksuālā orientācija. Te nav svarīga mana subjektīvā patikšana vai nepatikšana.

Gribam to vai negribam, bet pārmaiņas sabiedriskajā domāšanā notiks. Būs jāsaprot, ka pasaule mainās un ka tā ir daudzveidīga. To mēs varam redzēt, līdzko atveram acis un palūkojamies uz augu, dzīvnieku pasauli. Tur vienmēr atradīsim gan to, kas mūs valdzina, gan to, kas nepatīk un pat šķebina dūšu. Mēs nespējam darīt itin neko, lai šo raibumu mazinātu un atstātu tikai to, kas liekas pievilcīgs. Mums jāsamierinās ar to, ka tikpat daudzveidīgi ir arī cilvēki – melni, dzelteni, balti, brūni. Tūkstošiem etnosu, valodu... Tādi viņi dzimst, un tādiem viņiem jādzīvo. Jāsamierinās ar to, ka arī seksuālā orientācija var būt dažāda. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet jāpieļauj, ka arī kopdzīve, ģimenes var būt dažādas. Mūsu patikšana vai nepatikšana te neko nedrīkst ietekmēt. Tādi viņi piedzimst, un tādi viņi dzīvo.

Visiecietīgāk pret gejiem un lezbietēm vajadzētu izturēties kristiešiem, jo viņi taču stāsta, ka visa dzīvā radība nāk no Dieva. Tātad arī homoseksuālisti – no Dieva. Bet nekā! Tieši daļa kristiešu visaktīvāk vēršas pret citādajiem. Tātad apkaro tos, kurus radījis viņu pašu pielūgtais elks. Vai nav dīvaina izslavētā kristīgā mīlestība?

Mums vajadzēs samierināties ne tikai ar seksuālās dzīves daudzveidību, bet arī ar to, ka blakus dzīvos dažādu rasu cilvēki – tāpat kā Parīzē, Berlīnē un citur Eiropā. Jau tagad Latvijas skolās ienāk jaukto ģimeņu bērni – melni, brūni, dzeltenīgi... Mums vajadzēs viņus saukt par savējiem. Baidos, tas būs smags pārbaudījums daudziem, ja pat Latvijā dzimušos cittautiešus viens otrs, arī Saeimas deputāti, uzlūko kā svešiniekus un atsakās saukt par savējiem – automātiski piešķirt pilsonību.

Jā, dzirdu vēl vienu niknu saucienu – lai melnie dzīvo pie melnajiem, lai nelien te, kur baltie! Taču modernās tehnoloģijas atvērušas pasauli un tā strauji mainās. Vēl pirms gadiem piecdesmit vajadzēja visu dienu, lai no Rīgas aizbrauktu līdz attālākam lauku ciemam. Tagad pāris stundās var nokļūt Eiropas otrā pusē. Cilvēki ceļo, dzīvo, kur vien grib. Melnie brauc pie baltajiem, baltie – pie melnajiem.

Janvāra vidū pēc dažām stundām lidmašīnā ziemeļnieks var nokļūt Tenerifē, Kiprā, Krētā, spožas saules apspīdētā pasaulē. Tūkstoši vāciešu, zviedru, britu te pavada ziemu. Tur ne mazums arī latviešu, būtu vēl vairāk, ja materiālās iespējas dotu tādu iespēju.

Toties pie mums tajā pašā laikā sarodas darījumu cilvēki, sportisti, mākslinieki. Vasarā Jūrmala pilna maskaviešiem.

Tā pasaule sajaucas. Arī latvieši izklīst pa visu pasauli. Neviens vairs nevarēs noslēgt robežas tā, lai latvieši neceļotu pa visu pasauli. Jo vairāk būs ierobežojumu, jo lielāka vēlme pamest Latviju.

Kā sadzīvot ļaudīm tādā pasaulē, kurā vienkopus mīt dažādu rasu, tautību cilvēki? Apkarot citam citu? Demonstrēt nicinājumu pret citiem? Vai tomēr cienīt citus, apgūt prasmi dzīvot multikulturālā sabiedrībā?

Latvijai vajadzēs pielāgoties nenovēršamajām pārmaiņām. Būs jāskatās nākotnē un jāgatavojas tās pārbaudījumiem. Pagātne jāciena, bet ar pagātnes vērtībām vien būs par maz, lai šajā daudzveidīgajā pasaulē saglabātu un nostiprinātu savas patiesās un īstās nacionālās vērtības – valodu, kultūru, folkloru, literatūru, mākslu. Būs jāmeklē citi spēka avoti, bet aizliegumi, ierobežojumi jāaizmirst. Jābeidz cilvēkus šķirot un dalīt, par pamatu ņemot viņu seksuālās īpatnības, ādas krāsu, nacionalitāti.

Neiecietības sludinātājiem vajadzētu atcerēties, kādu likteni piedzīvoja proletāriskā pārākuma slavinātāji, kas karoja pret Eiropu un pareģoja tās tuvo galu. Ka tik arī tagad negadās tas pats – daudzveidīgā, pretrunīgā, brīvdomīgā Eiropa šūposies, nemitīgi mainīsies, bet turēsies kā klints, toties cietpaurainie mākslīgo vērtību sargātāji vienā jaukā brīdī pazudīs aiz apvāršņa gluži tāpat kā sarkanās zvaigznes pravieši.

Taču, kā liecina piedzīvojumi ar Stambulas konvenciju, pirms nogrimšanas viņi var sagādāt vienu otru pārbaudījumu savai valstij.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!