Liesma Ose: Kā sadzīvot ar bērna seksuālo orientāciju?  (426)

Faktu, ka mana meita ir kopā ar meiteni, uzzināju 2008. gada vasarā. Atzīšos, ka pirmajā brīdī mani pārņēma neizpratnes, kauna, nolemtības un mulsuma izjūtas - kāpēc tas notiek ar mani? Jāpiebilst, ka kopš 2006. gada, sākumā kā interneta žurnāla redaktore, vēlāk kā cilvēktiesību aizstāvības programmu koordinatore, esmu atbalstījusi Latvijas lesbiešu un geju tiesību aktīvistus cīņā par tiesībām uz dzīvi bez diskriminācijas un apvainojumiem.

Tomēr, lai pieņemtu meitas privāto dzīvi, man bija vajadzīgs gads, kura laikā cīnījos ar kauna un vainas apziņu, līdz beidzot spēju par to mierīgi runāt. Labi, ka vīrs mani iejūtīgi "audzināja" un atbalstīja - viņam pat prātā nenāca izvērst no notikušā problēmu, jo Linda taču bija laimīga. Tomēr darbs ar sevi nav ne ātrs, ne viegls - joprojām sevi audzinu ar domu, ka cilvēki, arī mani tuvinieki, nekad nebūs tieši tādi, kādus tos vēlos redzēt.

Vecākus, kuru bērni ir citādi, var mocīt dažādi jautājumi. Sākumā iespējama neziņa par to, kā uzsākt ar savu bērnu sarunu, ja ir aizdomas, ka viņš vai viņa ir homoseksuālas orientācijas. Jāņem vērā, ka ir cilvēki, kas ļoti ātri apzinās, vai viņi ir homoseksuāli, heteroseksuāli vai biseksuāli, bet citiem, iespējams, nepieciešami gadi, līdz viņi gūst pārliecību par savām seksuālajām preferencēm. Patiesībā jauniem cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju parasti "būt skapī" ir ļoti grūti, tomēr reizēm cilvēkam nepieciešams daudz laika un spēka, lai sevi iepazītu un definētu, kas viņš ir. Daudzi "sēž skapī" tāpēc, ka viņi kaunas paši no sevis un baidās saņemt citu cilvēku noraidījumu. Līdz ar to pirmo sarunu vecākiem nevajadzētu uzsākt sarunu dusmās vai galēja mulsuma situācijā. Mans personīgais ieteikums ir nogaidīt līdz bērns pats ir gatavs par to runāt.

Savukārt pirms tam vecākiem būtu nepieciešams uzsākt sarunu pašiem ar sevi. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, man pietrūka iekšējās redzes, tādēļ biju vaļsirdīgi samulsusi un asa pret Lindu. Man nebija, kam prasīt padomu. Savukārt šobrīd informācija ir daudz pieejamāka, piemēram, kopš 2010. gada darbojas interneta vietne Skapis.eu, kas ir labs virtuālais sarunu biedrs gan LGBT jauniešiem, gan viņu ģimenēm. Vēl vecāki var noskatīties kādu tematisku filmu, piemēram, "Bents", "Karavadžo" vai "Zils ir pati siltākā krasa" un pēc tam introspektīvi pavērot, kādas emocijas jaunās zināšanas un iespaidi izraisa. Vecākiem jānogaida, lai miers un sava bērna pieņemšana, neatkarīgi no atbilstības vecāku un sabiedrības priekšstatiem, kļūst par pastāvīgu dvēsele stāvokli.

Kad vecāki ir uzzinājuši, ka viņu bērns ir gejs, lesbiete vai transpersona, nereti viņi sāk vainot sevi (Ko es esmu izdarījis nepareizi?), sērot (Tas vairs nav bērns, kuru es pazinu un mīlēju!), raizēties (Vai manu bērnu piekaus? Diskriminēs? Varbūt viņai jau ir HIV/AIDS?), kaunēties (Ko gan cilvēki domās par manu bērnu? Un par mani?). Iespējams arī just atvieglojumu (Tagad es zinu, kas manu bērnu ir nomācis visus šos gadus!). Šajā situācijā vecākiem ir jāsaprot, ka bērna atzīšanās fakts pats par sevi ir augstu vērtējams - tas prasījis daudz drosmes un enerģijas. Tas nozīmē, ka jaunietis meklē vecākos atbalstu un sapratni. Jaunietis vēlas ar vecākiem veidot atvērtas un uzticības pilnas attiecības. Dusmu gadījumā vecākiem vēlams padomāt, uz ko viņi dusmojas - uz sevi, citiem tuviniekiem, bērnu un viņa vai viņas partneri, draugiem? Sevis vainošana jāsvītro uzreiz, jo bērna seksuālā orientācija nav audzināšanas rezultāts. Tāpat draugi nav bērnu pievērsuši "nepareizajai orientācijai" - tas nav iespējams. Man ļoti palīdzēja meitas partnere - viņu bija viegli iemīlēt, jo no meitenes plūda miers, labvēlība, nosvērtība, inteliģences starojums.

Ar aizspriedumiem cilvēki ikdienā sadzīvo vai cīnās, kamēr vien dzīvo, un tas ir pavisam normāli. Recepti dusmu un aizspriedumu pārvarēšanai veido vairākas sastāvdaļas - zināšanu par seksualitātes daudzveidību vairošana un rūpes par sevi. Tāpat kā bērns vispirms ir personība un tikai tad savu vecāku bērns, arī māte vai tēvs vispirms ir personība un tikai tad vecāks savam bērnam. Dialogs, ieklausīšanās un kopīga mācīšanās vienam no otra ir labs turpinājums, tomēr katram bērnam ir atšķirīgas vajadzības un gaidas. Līdz ar to, tikai uzmanīgi vērojot un ieklausoties, kā arī neuzspiežot savu vērtējumu, vecāki varat saprast, kā labāk runāt par sava bērna psiholoģiskajām vajadzībām un seksualitāti. Jaunietis vēlas, lai vecāki viņā saskata personību. Ciena, novērtē un mīl. Bez nosacījumiem.

Vislabāk atbalstīt savu bērnu var, "izejot no skapja" pats. Gadu pēc meitas atzīšanās, kautrējos un bažījos par to runāt ar radiem, draugiem un darba kolēģiem. Baidījos no nievām, nesaprašanas, apsmiešanas. Kad beidzot par to sāku runāt, es atklāju, ka vairums cilvēku nerausta plecus un nenovēršas, bet pieņem un atbalsta. Mani tas iedrošināja. Ikvienam bērnam ir svarīgi, ka vecāki ar viņu lepojas un publiski atzīstas viņam vai viņai mīlestībā, maigumā, rūpēs. Vienu lietu gan lieku pie sirds ikvienam vecākam: "neizgrūst" savu bērnu no skapja, stāstot par viņa seksuālo orientāciju pa labi un pa kreisi bez viņa piekrišanas. Labāk būtu saskaņot savu vēstījumu ar viņu.

Dažkārt gan vecāki izvēlas par sava bērna seksuālo orientāciju neko nezināt un negribēt zināt, jo Latvijā sabiedriski pieņemtā norma un izpratne, kādai jābūt "pareizai" dzīvei, ir tik šaura, ka, lai kļūtu par publisku "dīvainīti", nemaz nav jābūt gejam vai lesbietei - reizēm pietiek būt tiešam un nosaukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, pāris iepriekšējās parlamenta vēlēšanās ekspluatētais "ģimenes svētums" neizslēdz noklusētu neuzticību, nacionālais lepnums sadzīvo ar vardarbības pret "svešajiem" atzīšanu, savējiem piedod to, ko ideoloģiski atšķirīgajiem bez sirdsapziņas pārmetumiem kar pie lielā zvana, proti, publisko kur vien var.

No tā izriet, ka normālam ir jābūt publiski - vienatnē var darīt ko grib. Tas arī ir viens no iemesliem Latvijā tik populārajam viedoklim par homoseksuālām partnerattiecībām - nejautāt un nestāstīt, galvenais, neizrādīties kaut kādos praidos! Tieši tāpēc šajā vidē daži no citādo bērnu vecākiem jūtas labāk, nezinot neko par savu bērnu seksualitāti.

Patiesībā jau nojauš vai zina, bet izdevīgāka un ērtāka viņiem šķiet noliegšanas pozīcija (Tā tikai tāda muļķošanās, gan jau beigsies) vai attiekšanās atzīt (Ja tu esi izvēlējies tādu dzīvesveidu, es par to negribu neko dzirdēt); varbūt arī izlikšanās, ka to nedzird (Labi, mīļā, lai būtu, bet ko tu plāno darīt nākamajās brīvdienās?). Visas augšminētās reakcijas ir pilnīgi dabiskas mulsuma izpausmes. Tomēr, ja vecāki neko nezina par sava bērna seksualitāti, viņi kaut ko ļoti būtisku nezina par savu bērnu - viņa vai viņas dzīves daļa vecākiem paliks arvien noslēpumā. Tas var sagādāt saprašanās problēmas nākotnē. Sava bērna homoseksualitātes vai biseksualitātes izpratne un pieņemšana ir ģimenes attiecību sastāvdaļa. Un bērna dzīvē tā nav kaut kas pārejošs.

Aktuāls ir arī jautājums, kā labot kļūdas un atjaunot komunikāciju, ja bērns jau ir noslēdzies un novērsies no ģimenes. Manā pieredzē nav veiksmes stāstu - ikviens no tiem ir sāpju pilns no atkārtotiem, parasti neveiksmīgiem un noraidītiem piedošanas lūgumiem saviem bērniem līdz (man baisam) atvieglojumam, ko izjūt pieaugušais bērns, vecākiem mirstot. Piedot vai nepiedot vecākiem par kādreizējo nežēlību un aukstumu būs tikai bērna lēmums, un tas notiks tikai gadījumā, ja beznosacījuma mīlestība viņā būs atplauksi par spīti tam, ka vecākiem tā bijusi ar nosacījumiem.

Kā jau cilvēki, esam jūtīgi, reizēm viegli ievainojami, reizēm biezādaini, reizēm nežēlīgi, reizēm maigi. Neiecietība ir cieta, tās kategoriskums ir tuvāks iznīcībai un nāvei, nevis dzīvībai, kas lolojama, kopjama un mīlama. Neiecietība padara vecu. Kā izvairīties no novecošanas? Cilvēks ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas. Novēlu jums nekad neaizmirst, kādi jūs bijāt kā bērni. Brīnumi pumpuros.