Ja spēja domāt tiktu likta lietā, tad, protams, Šmita absolūtā nepiemērotība Cilvēktiesību komisijas vadīšanai nevienam neradītu šaubas. Galu galā Šmits ir publiski apšaubījis to, ka policijas pienākums ir sargāt visu cilvēku drošību ("Kā lai jūtas policists, ja viņam jāaizsargā tas, kas viņam ir pilnīgi svešs?"); daudzkārt piesaucis Bībeli, nevis Satversmi, kā pamatu lēmumu pieņemšanai ("Arī Rīgas dome savu lēmumu [par Praida aizliegšanu] pieņēma balstoties uz tradicionālo autoritāšu argumentiem"); viņš bija tas, kas ierosināja no Darba likuma svītrot normu, kas aizliedz darba vietā diskriminēt homoseksuālus cilvēkus, un ir arī izteicies par labu valsts īstenotai mediju ētikas kontrolei. Taču vistreknāko svītru jebkādām Šmita pretenzijām uz amatu, kas saistīts ar cilvēka tiesībām, būtu bijis jāpārvelk viņa "zīmola citātam" par toleranci: "Tolerance kā jauna sekulāra paradigma tiek mākslīgi uzspiesta sabiedrībai. Satversmē tolerance nav noteikta kā valsts ideoloģija."
Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka Šmits nav gatavs sargāt tiesības. Viņš ir gatavs. Piemēram, kristiešu, jo mediji propagandējot "kristianofobiju". Vai heteroseksuāļu, jo "Latvijā veidojas heterofobija." Vai arī "tradicionālo" ģimeņu, jo "dažās valstīs nav sajēgas, kas īsti ir ģimene" un šīs valstis mēģina uzspiest savus uzskatus Latvijai. Ko darīt tiem, kas minētajās kategorijās neietilpst? Atliek vien izmantot Satversmē piešķirtās tiesības un, ja tās tiks ierobežotas, meklēt taisnību tiesās. Arī "ārpusē", Eiropā.
Cilvēka tiesību eksperti vēl pirms vēlēšanām prognozēja, ka līdz šim valdījušās koalīcijas atkārtota nākšana pie varas nozīmēs četru gadu stagnāciju cilvēka tiesību jomā. Taču šī prognoze izrādījusies pārāk optimistiska. Ja Jānis Šmits nonāks tik tuvu būtisku lēmumu pieņemšanai par cilvēka tiesībām, tad Latviju visdrīzāk sagaida nevis stagnācija, bet regress.