Draudzēties katrā ziņā nav iespējams, pa vidu ir žogs, ļoti daudz policistu. Pat ja es būtu lesbiete un gribētu tām divām pievienoties, diez vai mani ielaistu, lai arī nevienam nejautāju.
Dodos māju virzienā, safotografēta un safilmēta blakus kliedzošajam pūlim. Avīzēs un TV ar zīmogu kā demokrātijas noliedzēja? Vai arī – slēptā lesbiete? Tagad tas nelaidīs mani vaļā. Šīs spilgtās cilvēku emocijas.
Ko man darīt ar šīm Draudzības dienām? Ko es varu darīt un vai man kas būtu jādara? Ko es būtu teikusi, ja mani intervētu, kā daudzus blakus stāvošos? Ko ES teiktu? Ka mani šokē kliedzošais pūlis vai tomēr tie, kas aiz žoga?
Nezinu, goda vārds. Man ir jādomā. Nekādā ziņā negribu būt ar vienpusēju skatu. Tātad man jāliek kopā Pujata sprediķis un tiesības pulcēties un būt citādam. Es laikam gan nelepojos ar man blakus esošajiem kliedzošajiem un svilpjošajiem un mēdošajiem tautiešiem. Tāpat kā es nelepojos ar tiem, aiz žoga apsargājamiem. Es esmu viduvējība? Remdenais, kas tiks izspļauts, ja nav karsts vai auksts? Laikam gan, ja šis jautājums būtu centrālais, lai lemtu, kurš derīgs, kurš ne.
Varbūt jāpiekrīt šai izdevīgajai frāzei – savās mājās vakaros vari darīt, ko vēlies, bet nestāsti par to dienā pilsētas centrā? Esi kā visi dienā un kāds vēlies – tumsā? Vai tas ir patiesi pret sevi, ja es varu pieņemt savu lielisko darba kolēģi, strādājot pie dažādiem projektiem, taču mest viņam ar tomātu pāri policistu galvām Vērmanes dārzā? Cik tālu es pati piekrītu šai domai kā saprātīgai?
Vieni vienīgi jautājumi, tikko pamanīju. Vai nebūtu laiks sniegt kādas atbildes?
Es modelēšu situāciju. Ir heteroseksuāli cilvēki, kam patīk grupveida intīmas attiecības (šoreiz neņemsim par piemēru tiešām absurdos citus piemērus). Kādu nostāju tad teiktu Pujata kungs? Sķiet gan, ka tādu pašu, kā attiecībā uz homoseksuālismu. Ko teiktu tauta (arī geji un lesbietes, kā tās daļa), ja šie grupveida attiecību mīlētāji ietu ielās un teiktu, ka tas ir cool? Vai arī daži geji un lesbietes nebūtu sašutuši?
Nākamais jautājums. Izņemot patiešām dažus retus gadījumus (tās divas meitenes utml.) praida gājienā nebija nekādas seksualitātes demonstrēšanas. Domāju, ka daļa homoseksuālistu ir noskumuši par to, ka aiz žoga esošie un citi pretinieki izmanto tikai šādu attiecību aspektu, neizvērtējot, ka ar partneri tos saista arī draudzība, pieķeršanās, tāda mīlestība, ko viņi nevar (vai negrib) izjust pret pretējo dzimumu. Tāda tīri cilvēciska prasība pēc dzīvesdrauga gadījumos, ja sievietes (gejiem) vai vīrieši (lesbietēm) ir galīgi nepieņemami (pēc izskata, domāšanas, izturēšanās...). Vai to mēs vērtējam, apsveram, iedomājamies? Vai tad arī ievērojam, ka "Dievs ir gan lēns savās dusmās, bet bezgalīgs savā žēlastībā"? No otras puses, lai arī Dievs ir žēlastība, viņš nekavējās sūtīt uguns lietu pār Sodomu un otru pilsētu. Un Noasa laikā – visu pārējo imagināro pasauli. Tātad kristiešiem ir jāņem vērā arī šis aspekts, jo katram tiesas dienā taču prasīšot, ko katrs ir darījis, lai ierobežotu nepareizumu. Dievs vien zina, ko nu darīt ar šādiem diviem variantiem. Pagriezt otru vaigu un aizlūgt vai arī kliegt, svilpt un mēdīties?
Vai ir nepareizi, ja es domāju tā – draudzēties, dzīvot kopā, diskutēt, skatīties filmas kopā, izklaidēties ir viens, bet "pēc astoņiem vakarā" – kaut kas cits. Lūdzu, geji un lesbietes, lūdzu (patiešām) vai tad jūs paši domājat, ka tas ir dabiski un dabā iekārtots? Šis arguments vienmēr zaudē. Un es tur neko nevaru darīt. Lai kā es saprotu cilvēku pieķeršanos viens otram.
Tomēr es teiktu, ka viņi var iet savā gājienā, bet, ar noteikumu, ka arī pretējā puse tiek cienīta. Nav slikto šajā žoga pusē. Slikti tie paliek, ja kāds tiek fiziski aizskarts.
Es vēlos norādīt, ka tad, kad Latvijā cilvēki vienaldzīgi noskatīsies uz šādu gājienu, patiešām, tikai tad būs jāuztraucas par to, kas notiek Latvijā. Tas norādīs, ka te vairs nav viedokļa. Jo pēc politiskās filozofijas pamatiem ir tā, ka cilvēkiem nevis vairs nebūs viedokļa, bet tie baidīsies to paust, jo tas tiks uzskatīts par politiskā nekorektuma izpausmi. Respektīvi, pavisam noteikti varam jau rīt izsludināt likumu, kas noliegtu paust negatīvas idejas pret homoseksuālismu, pielikt lielus sodus. Un cilvēki klusēs. Sanāks ap žogu un tikai skatīsies. Vai arī neskatīsies vairs, jo nevarēs neko teikt. Bet patiesībā? Piespiedu izglītība "kasirtolerance"? Tolerance, domāju, ir viena lieta. Ja geju atlaiž no darba, jo viņš ir gejs, es pirmā būšu viņa advokāte, tāpat, ja viņu sitīs ultranoskaņotie. Bet ja gejam saka, ka tas nav labi gājiena laikā pilsētas centrā, es nezinu, ko lai piebilstu.
Pie mums jau pastāv normāli likumi par darbinieku aizsardzību, par dzīvības un fizisko neaizskaramību, vienlīdzību tiesas priekšā. Ir tiesības iet gājienos, pulcēties. Bet attieksmi gan nevar iekļaut normās. Agresija – pūļa agresija? Kā to novērst? Nedomāju, ka bučojoties aiz žoga. Domāju, kādēļ gan gejiem un lesbietēm ir vajadzīgs šis gājiens. Nesaprotu, vai tad Latvijā nav jau manis minētā vienlīdzīgā pieeja? Kādas vēl tiesības vajadzīgas? Ja ir vēlme vienkārši iziet gājienā, vai tiešām tas jādara šeit, ja reiz cilvēki vēl nav gatavi to pieņemt? Varbūt tad braukt uz valstīm, kur to var darīt? Piedodiet, bet arī narkotikas legāli ir nopērkamas tikai dažās valstīs. Vai galvenā vajadzīgā tiesība ir laulības iespēja? Piedodiet, taču pat man, samērā liberālai personai, šķiet, ka laulības institūts nav izmaināms. Taču es atbalstu mantisko attiecību sakārtošanas iespēju. Bet atkal neatbalstu bērnu adoptēšanu. Neiesim, lūdzu pārāk tālu savā visatļautībā. Vairākas žurnālistes apstaigāja klātesošos un uzdeva labu jautājumu – "ir taču lieliska diena, saule, silti, kādēļ neesat pludmalē, laukos?". Viena sieviete noteica, bet kādēļ gan arī Vērmanes dārzā esošajiem neuzdot to pašu jautājumu? Kapēc dzīve ir jāsarežģa, sevišķi, ja tam nav vajadzīgā argumentācija?
Gejiem un lesbietēm ir jāsaprot, ka cilvēku domu izmainīšana ir ilgstošs process. Kamēr katram nebūs paša bērns vai brālis kļuvis par geju vai lesbieti, krasi, tik krasi, kā to tagad pieprasa, viedokli nevar izmainīt. Un – izmainīt uz ko? Lūk, ko es joprojām nevaru atbildēt. Uz vienaldzību?
Ceru, ka šis viedoklis raisīs arī citus izteikties – pamatoti un cilvēcīgi analizējot. Ne vien minot tikai Rakstus vai tikai – "un kāpēc gan geji nevar iet gājienā?"
*23 gadi, ne no Jaunās Paaudzes un ne kādas citas organizācijas
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
