..mīlestības ģeometrija II..
..šonakt es biju tur - ārā.. Mežonīgajā lietū un vēja brāzmās, stāvot pie "Aeroflotes" pusnakts reisa no Maskavas, vienā rokā izmisīgi sažņaudzis dokumentu mapi, kamēr ar otru cenšoties saturēt un nepalaist lietussargu. Un laikam es tiešām izskatījos šai naktij, lietum un vējam nepiederīgs - jo arī domās biju tālu projām, TUR ārā.. Tur, kur jau tik ļoti sen nebija sanācis atgriezties; tajā pasaulē, kurā droši zinu, ka esmu tev nepieciešams. Tu izdarīji šķietami pavisam maz, pavisam nedaudz. Un tomēr tas bija tieši tas, kā man visu laiku bija pietrūcis. Es beidzot sajutos tev vajadzīgs! Jā, tev. Un nevienam citam. ..atceries, kā mēs kopā cīnījāmies ar jūras vēja brāzmām, dodoties pretī rietošajai vakara saulei? Bija diena pirms manas dzimšanas dienas; tiesa gan, tobrīd tu to vēl nezināji. Un tomēr neapzināti pasniedzi man pašu labāko dāvanu, kādu vien esmu saņēmis - tās stundas, kuras pavadīju kopā ar tevi. Mēs runājām par dzīvi, par mīlestību un kopā centāmies risināt arī kārtējo mīlestības ģeometrijas uzdevumu par cilvēku likteņu taisnēm.. Atceries? :) Es zinu, ka atceries.. Mēs sapratām to, ka reizēm šim uzdevumam var arī nebūt atrisinājuma, jo sanāk tā, ka taisnes krustojas bezgalībā. Un vai tu zini, kur ir bezgalība? Arī es to nezināju.. Līdz reiz to pieredzēju; reiz redzēju tādu liktenīgo krustpunktu, kurā tomēr krustojās divu likteņu taisnes. Un pēc tam, uzlasot un atkal salīmējot savas dzīves lauskas, nonācu pie secinājuma, ka uzdevumam par taisnēm var būt vēl kāds atrisinājums - tāds, ja taisnes iet blakus, stingri paralēli, mūžīgi mūžos (amen). Kā vienu sliežu divas vadotnes. Jo tās nekad nedrīkst ne attālināties, ne arī tuvoties viena otrai, tādēļ, ka jebkurā gadījumā rezultāts būs katastrofāls. ..tovakar tu man jautāji arī to, kādēļ man joprojām neviena nav; tagad beidzot es varu tev atbildēt - nav tādēļ, ka cenšos vairs nepieļaut sava likteņa taisnes krustošanos ar tā cilvēka likteņa taisni, kurš kļuvis man dārgs un kuru tādēļ vēlos paturēt savā tuvumā. Jo tad, ja sadursme tomēr notiek, tad parasti vienmēr ir tā, ka pēc tam vairs arī nav nekā. Un no tā es baidos. Es baidījos arī tovakar, kad biju ar tevi, jo nojautu, ka atstatums starp manu un tavu taisni šķietami sāk tiekties uz bezgalīgi mazu lielumu. Bet vai arī pati tiekšanās būs bezgalīga? Es nezinu.. Tomēr pazīstu tevi pietiekami ilgi, lai jau baidītos pazaudēt; tādēļ arī šim uzdevumam mums būs jāatrod risinājums. Bet pagaidām zinu un sajūtu vien to, ka savā pasaules redzējumā esi radis vietu arī man. Un tavā pasaulē, kurā tagad viss krāsots tikai melns vai tikai balts, ir ļoti liela nozīme tam, ja atrodos baltajā gaismas pusē. Paldies tev. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 03.05.2007. - 05:28:27
Lasīts (reizes): 2014
Komentāri: 0
|
| |
