Nu tas i es, i -bio:) 
Es esmu plebejs un lauķis,  Pie inteliģences pielipis dadzis  Kā nevajadzīga grēma, durvju kājuslauķis.    Es esmu iztēsta skaņa, blāva dziesma;  No traktorista dvingas  Izšļupstēta, piedegušas pannas liesma.    Es esmu dubļi, un Kurzemes māli,  Ko visuaugstais paģiru rītā  Sajauca abrā ar dzīvības sāli.    Man trūkst melodijas un žesti,  Jo grebdams deju grīdu, es šļūcu  Kā čigāni pa nokaitētu Bukaresti.    Es esmu parasts kā auzas vai klijas,  Uz kores pelēks zvirbulis sēž,  Raugi- viņa dziesma ar manējo mijas.    Lūk še Kurlandes pļava, kur stārķi kāto;  Uz celma sēž muļķis  Un tukšas sēnalas par dzīvi prāto.    Upe nes praulus, ceļi krakšķ,  Es striegu pa straumi, pavei-  Upe deg, ogles kā pulkstenis sprakšķ.    Kas gan ir vīrs, un kas gan ir vārds,  Ja šķības tam domas, īsi pirksti  No rokām izmaucas uzplaucis cirvja kāts.    Nešņuksti zem deguna, neesmu te nācis  Palikt pie tava ledusskapja  Kā uz lēta patosa balstīts Laimes Lācis.    Raugi, manis reiz nebūs, beigta būs balle;  Uz liekšķeres pelni un vijole zāģēs  Pie kambara uz naglas plīvos mana vecā šalle.    Bet neaizmirsti, es arī esmu zeme, un siena šķūņi,  Ar absintu slacīta ozola sija,  Uz kā turas Latvijas pilis, ķieģeļu mūri.    Tad runās darbi, sviedru garša, ne iedomu tēli.  Es laimigs aizmigšu sirmā stārķa ligzdā,  Pie Ventas rokās to turēs mani dēli.    Jurcix, 2011, augusts.     
  |  
Publicēja: jurcix 
Datums: 03.08.2011. - 18:50:32 
Lasīts (reizes): 1995 
Komentāri: 2 
 | 
 |    |