.."piektais gads" (II)..
--> Okei, tātad, gaterējot gan meijas, gan arī to pašu sīkmalku, Rīgas baltrocītim rokas, protams, bija “lupatās” (ko gan citu sagaidīt, ja pāris gadus smagākā nodarbe tā arī ir bijusi ar stiletu iebakstīt ekrānā vai pārcilvēciskā piepūlē pārbīdīt datorpeli jaunās koordinātēs??), tomēr nenožēloju ne mirkli. Nevienu pašu. Jo īpaši tad, kad pēc beidzot aktīvas izkustēšanās svaigā gaisā istabā gaida tradicionālās & pierastās lauku māju pusdienas ar jaunajiem kartupelīšiem, biezpienu & lociņiem, gaļas šķēli, tikko skābētiem gurķīšiem un labāko, kurzemnieku tradīcijās ieturētās skābputras trauku komplektā.  (vecmāmiņas nopelns, cienu viņu kaut vai arī tikai par skābputras pagatavošanas talantu vien!) Nu un kaut vai tikai tādēļ ir vērts laiku pa laikam neaizmirst, ka kaut kur tomēr eksistē arī tās “īstās” mājas, kur esi dzimis un piederību kurām tik vienkārši neizdosies izdzēst. Tāpat varu atzīties, ka arī vismaz pāris gadu laikā neesmu sevī sajutis tādu vilka ēstgribu un notiesājis visu to, kas vien padots priekšā, kā tur, mājās.. Kad “neņergājies”, bet vienkārši & dabiski liec iekšā visu, ko vien padod uz galda – jo augums saka “man tagad VAJAG!”
..zāļu vākšana ir gandrīz vai atsevišķs stāsts. Re, es esmu no tiem “Jāņiem”, kuri uzticas tikai paši sev un tādēļ arī uztur stingru “kvalitātes kontroli” pār to, kādu augu komponentus vēlos redzēt savā svētku kronī. Jo, c’mon, Tu taču arī piekritīsi, ka Jānis, kurš nespēj sadzīvot pats ar savu kroni – tas ir briesmīgs Jānis!  Tad nu arī pats uzņēmos šo kārtējo mazo pienākumu un izkreisēju pa dzimtā īpašuma laukiem piemērotāko elementu meklējumos.. Ozols.. Protams, varoņkoka lapas ir pats pamatu pamats.. Nedaudz jasmīna ziedu – aromāts jutekliskumam.. Madaras – pašpārliecinātībai.. Pīlādzis – nešķīsto garu aizgainīšanai.. Vīgriezes – domu mieram.. Rudzupuķu zilums – “iedzimtajai” krāsai.. Naktsvijoļu aromāts – (zinu, Sarkanā Grāmata, bet – who da f**k šovakar cares?? ) – visām nepiepildītajām ilgām un neīstenotajiem sapņiem. Rudzu vārpas – auglīgumam (bet vai manā gadījumā tas tiešām ir TIK svarīgi?..) Un finālā, kā kronis kronim – sarkanākais piemājas dārza rozes zieds. Kam? Mīlestības sapnim. Joprojām. 
Deviņas zāles būs? Būs. Šķiet, ka sanāk pareizi, ja vien neesmu zaudējis elementārākās matemātikas saskaitīšanas pamatiemaņas. Ozols, jasmīns, madaras, pīlādzis, vīgriezes, rudzupuķes, naktsvijoles (mmmmmm.. ), rudzi, rozes.. Ir deviņas, pilns komplekts!!
Nu ko stājamies pie kroņa gatavošanas.. Arī šeit es hroniski neuzticos nevienam citam, tādēļ, šķiet, būšu no tiem retajiem Jāņiem, kuri savu kroni pagatavo sev paši. Bet arī tas ir pietiekami svarīgs process. Ja pielaidīsi tur klāt svešas rokas (un kaut vai arī tās būtu ar pašiem vislabākajiem nodomiem), tad nekad nevarēsi būt drošs par to, kādas DOMAS un VĒLĒJUMI tiks ievīti manā kronī! Un, galu galā, arī MAN pašam taču ar to pēc tam vēl sadzīvot vismaz divas dienas pēc kārtas! -->(III)
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 25.06.2011. - 19:41:10
Lasīts (reizes): 1817
Komentāri: 0
|
| |
