.."piektais gads" (III)..
--> ..viss notiek. Kā parasti. Alus dzeršana, siera baudīšana, pērno vainagu dedzināšana, lēkšana pāri ugunskuram.. Pat es pats paļaujos vispārīgām trakulībām un ar kādu no radu meitenēm roku rokā (heh!) pāršaujos pāri ugunskuram. ..sekoju viņai līdzi uz Ventu, lai nolūkotos, kā viņas vainadziņš piezemējas tumšajā, krastā liesmojošo ugunskuru liesmu mēles atblāzmojošajā upes straumē.. Un domās klusi lūdzos – nē, nē, tikai nē, nesaplūsti ar manu zāļu klēpi, kuru tāpat, sekojot nakts tradīcijām, esmu dāsni noziedojis upes straumei. Damn, cik grūti gan ir būt gejam Jāņu naktī, ārēji censties ievērot tradīcijas, bet dziļi sevī domāt par pavisam ko citu. Es negribu, lai mans zāļu klēpis satiekas ar kādas meitenes vainadziņu! (piedodiet, meitenes!  ) Nu vienkārši neesmu tā radīts, tomēr sava loma šajā naktī man IR jānospēlē līdz galam. Bet zinu, ka drīz varēšu sajusties pavisam brīvs. Kā jau PIEKTAJĀ gadā – es esmu izlēmis reizi par visām reizēm izdarīt to, ko nekādi nav sanācis īstenot iepriekšējos četros gados. Pēc ilgām lūgšanām un pārrunām ar “ģimenes padomi” tomēr esmu kārtējo reizi panācis savu; man ir tikusi piešķirta atļauja “izpostīt” vienu no ģimenes īpašumā esošajiem briestošo rudzu laukiem. “Izpostīt”? Nē, nevis izpostīt, bet gan tieši otrādi – “dot tam svētību” ar sava auguma pieskārienu. Esmu Jānis. Esmu ģimenes pirmdzimtais. Ir Līgo nakts. Drīz ausīs jauna diena. Kurš gan spēs atturēt mani no manas misijas izvārtīties rīta rasas piesātinātā rudzu laukā?? 
..saritinu sedziņu & dvielīti padusē un nesteidzīgi dodos. Viens. Liecinieki manam rituālam NAV nepieciešami. Pietiek ar pusmēness sirpīti agrīnas rīta lēkta blāzmas krāsotajās debesīs, pietiek ar nakts miglas svēdrām un pietiek ar vieglām rasas lāsēm vārpu akotos.. No lauka malas sanāk soļot kādas desmit, piecpadsmit minūtes, līdz aizsniedzu rudzāja vidu. Tiesa gan, pēdas paliek iemītas sliedes veidā no pašas lauka malas, bet.. Kurš gan tādiem sīkumiem patlaban pievērš uzmanību.. Svarīgākais tas, ka neviens netraucē. Apkārt ir agra rīta mierīgais klusums un aizejošās nakts rēnais miklums. Plus vēl, protams, reibinošā nakstvijoļu smarža no manis paša vītā kroņa. Jā, TĀPĒC šajā naktī arī naktsvijoles, tieši TĀPĒC, lai būtu īpašā šās nakts rituāla sajūta! ..nesteidzīgi noklāt sedziņu zemē, nesteidzīgi atsēsties, sajūtot, kā rudzu vārpas šūpojas pāri manai galvai, klusi šalcot lēnajā nakts vējā. Droši vien no lauka malas mani pat nevarētu šeit pamanīt, jo arī mans kronis saplūst ar pārējo vārpu galotnēm.. Pavisam nesteidzīgi sajust nakts mieru, vēja notraukto nejaušo rasas lāšu pieskārienus savai ādai.. Iztīrīt prātu no jebkādām traucējošām domām.. Un cauri galvā esošā kroņa ozollapu aizsegam šad un tad uzmest [tomēr] šķelmīgi nebēdnīgu skatu pusmēnesim tur, augšā.. Pamirkšķinot viņam un sakot, ka, pie Vella, es tiešām TO izdarīšu!! Un tad arī TO sākt darīt..
Zini, tas viss ir bezmaz vai kā priekšspēle satriecoši labam seksam. Atbrīvot savu saprātu no liekām domām, atbrīvot savu augumu no ikdienas drēbēm, ļaujot tam palikt vien tādam, kādu nu reiz Tēvs Sātans to šajā pasaulē ir man piešķīris un būt tieši tādam, kāds tas arī aizies no šīs pasaules; palikt vien TĀDAM, civilizācijas žņaugu nesaistītam; palikt kailam pagānam sarkanā rītausmā ar ozollapu kroni galvā.. Būt “pagānam”, kurš kārtējo reizi nostājas PRET visu & visiem.. Beidzot atkal nebaidīties un izslieties visā augumā, dāvājot liegi glāstošus plaukstu pieskārienus apkārt viļnojošajām rudzu vārpām un sajust, kā tās pieskaras un, nakts vēja viļnotas, glāsta arī manis paša augumu – pēdas, stilbus, gurnus.. Sajust, kā arī visā augumā dedzinoši spēji ieplūst tas “pagāniskais” aizlaiku pazemes dievību gars, kurš dod nebeidzamu pārliecību arī par sevis paša spēku un gribu pretoties ikvienai “ikdienas” dzīves diktētai normai un ierobežojumam.. Nesteidzīgi, soli pa solim doties cauri laukam uz rīta ausmā kvēlojošo debesu pusi, izjūtot ikvienas piebriedušās vārpas glāstu pret savu augumu.. Gluži kā instinktīvi izplešot plaukstas laukus svētījošā žestā.. Glāstot un samīļojot topošos rudzu graudus..
Un tad, pašam negaidot, iegavilēties gaisu šķeļoša gājputna triumfa kliedzienā & ar visu vainagu galvā “līdaciņas” pozā ienirt starp tvirtajiem rudzu stumbrājiem; velties, ripināties, kūleņot; sajūtot, kā ikviena zālīte un ikviena pļavas lapiņa viegli ieper paša augumu, kurš arī beidzot sajūtas TIK dzīvs un kādam vajadzīgs.. Sajust IKVIENU dabas atstāto rasas pērlīti un pieskārienu uz savas ādas – uz pēdām, stilbiem, gurniem, vēdera, krūšu galiņiem, sejas, matiem.. Piecelties pilnā augumā no rīta miglas ieskauta rudzu lauka, rītausmas rasas sudrabotām matu cirtām, izplest rokas tik vien plaši, cik iespējams, atgāzt galvu un ielūkoties zvaigznēm acīs, pieņemot to mesto izaicinājumu un vienlaikus arī sajūtot, kā tās dāvā man pārcilvēcisku spēku un gribu.. Un apzināties, ka TAS nekur nepazudīs un neviens nespēs man to atņemt!
..gribētos arī tāpat vien aizmigt turpat lauka vidū; tāpat vienkārši, neviena un nekā netraucētam, atkrītot uz muguras starp rasainajiem rudzu stumbriem, lūkojoties rīta saules lēkta krāsotajās & palēnām dziestošajās gada vislabākās nakts zvaigznēs, klausoties griezes nesteidzīgajā dziesmā, palēnām miegojoties un sajūtot, kā ikvienā auguma šūnā tomēr neapslāpējami dzirkstī tas spēks, kuru šajā naktī esmu saņēmis no turienes – nu, “no turienes, tur apakšā!” No “pagāniem”.
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 25.06.2011. - 19:39:46
Lasīts (reizes): 1769
Komentāri: 0
|
| |
