| 
| atmiņaslaiku pa laikam gadās runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. nu tur, piemēram, pienāk kāds klāt un paprasa ceļu.
 
 kad
 es vēl Rīgā dzīvoju, tad man regulāri cilvēki nāca klāt un sāka ar mani
 runāt krievu valodā. ne tikai krievi, pamatā tieši latvieši. krievi kā 
reizi bija tie, kas vēlējās latviski runāt it īpaši veci tantuki, kas 
izskatījās tā it kā būtu iebraukuši Rīgā pirmo un iespējams pēdējo reizi
 mūžā no kādas ļoti tālas sādžas (Latgales pusē vēl dažas tādas ir 
saglabājušās. trīs mājas ar pusizgāzušos sētu un pāris babuļi, kas ir 
tik veci, ka šķiet dievs par viņu eksistenci ir pilnībā aizmirsis un 
tāpēc nav vēl paņēmis pie sevis.). sāk viņas runāt latviski un skaidrs, 
ka tos dažus vārdus ir nesen iemācījušās (laikam no kāda mazmazbērna 
gatavojoties lielajam braucienam uz metropoli) un skaidrs, ka no 
atbildes latviski tantukam nebūs ne mazākās nojēgas kurp ta ir jāiet un 
nelaimīgais izskats jau liecina, ka viņai vairākas reizes ir latviski 
pastāstīts ceļš... kaut kā vienmēr esmu šādiem tantukiem krievu valodā 
atbildējis. arī tiem latviešiem, kas mani uzrunā krieviski – atbildu 
krieviski. pareizāk sakot, it īpaši viņiem.
 
 reiz, kad dzīvoju Bruņinieku ielā, pa ceļam uz mājām 
kāds stipri iereibis onka uzrunāja mani angliski. vēlējās zināt kā tikt 
līdz 17. trolejbusa pieturai. ārkārtīgi sliktā angļu valodā... es viņam 
arī atbildēju angliski. no tāda daudzuma nezināmu vārdu cilvēks apstulba
 un kaut ko krieviski sev zem deguna noburkšķēja. pietiekami daudz, lai 
es zinātu, ka labāk viņam pateikt ceļu latviski... no tā, ka es viņam 
spēju latviski pastāstīt, kur viņam vajag iet, cilvēks afigel okančaķeļno.
 tad gan viņam uznāca paaugstināta vēlme komunicēt, bet es izmantoju 
sava nealkoholizētā ķermeņa priekšrocības, jo pārvietojoties nebija 
jācīnās ar regulāru gravitācijas ietekmes paaugstināšanos, un jau pēc 
pusminūtes atrados ārpus viņa audiālās informācijas uztveršanas zonas.
 |  
| Publicēja: paliec Datums: 01.06.2011. - 12:03:28
 Lasīts (reizes): 1980
 Komentāri: 0
 
 |  |  |