..when worlds collide I..
Pavilksim svītru. Okei? Jo man ļoti patīk to darīt. Vilkt svītras. Un šodienai jo īpaši. Es gan zināju to, ka šīs H24 būs pavisam īpašas, jo jau iepriekšējie divi mēneši uz to visu vedināja.. Dienas un naktis, kuras saplūda vienā nebeidzamā laika straumē, aizmirsti draugi, līdzīgi zobu sāpēm tikai paciestā parastā pasaule un cilvēki ārpus manis paša īpašās un neatkārtojamās.. Stundas, kuras aizvadītas "svētajā trīsvienībā" - man kustinot smadzenes, Zvēram virknējot bitus baitos, tos savukārt tālāk - kilobaitos un megabaitos; un mazajam Deltam tajā visā neiztrūkstoši piedaloties - gan paciešot saspringtu pārdomu brīžu izraisītu sava kažoka plucināšanu no manas puses, gan brīžiem nedaudz aizvainoti apmetoties savā vietiņā uz spilvena un ar zināmu devu neizpratnes nolūkojoties manā un Zvēra nebeidzamajā argumentācijā.. Tomēr kopā trijatā šajos divos mēnešos mēs to paveicām. Mēs esam triecienspēks. :P Un tad, ja reiz "partija" saka: "Vajag!", tad mums var būt tikai viena atbilde: "Būs!"
Bet kam gan viss šis garais ievads, Tu neizpratnē jautāsi? Jā, kādēļ gan.. Nu varbūt tādēļ, ka vēlos nedaudz attaisnoties pats sev. Par to, ka šajā laikā netiku veltījis pietiekamu uzmanību pats savām sajūtām, bet visu radošo enerģiju un naktis ieguldīju šajā vienvienīgajā nebeidzami pieaugošajā "fortissimo" simfonijā, kuras augstākā piepildījuma brīdis ir šeit un tagad. Manā pasaulē. Esmu iemīlējies. Jā, es zināju, ka šodiena būs aizraujoša, bet to gan neparedzēju, ka man būs papilnam iemeslu zem summējuma svītras atzīmēt šo dienu kā PATIEŠĀM LIELU DIENU.. :) Jo te savīts kopā viss. Gan saspringts darbs mēnešu garumā, gan spriedzes stundas, kuras šķietami aizritējušas kā minūtes, gan finālā kā saldkrējuma cepurīte Vīnes kafijas tasē - pašreizējais piepildījums un klusais miers manī.. Es esmu savā pasaulē. Ir silta augusta nakts ar sienāžu balsīm, glāsmainu, nedaudz matu cirtas jaucošu vēju un mēnesi - tādu mazliet šķelmīgu, kurš ik pa brītiņam draiski palūkojas cauri mākoņu vāliem, lai veltītu pa sudrabainam gaismas atspulgam uz austošās saules logotipa 747 astē pārdesmit metrus man virs galvas. Un klusums.. Ja man būtu cepure, tad es to noņemtu. Pirmo reizi.. Ne jau kaut kur Hamburgā, Atēnās, Frankfurtē vai Stokholmā; nē, man nav jādodas projām, lai tikai varētu pieskarties, esot bijības un dievināšanas pilnā divvientulībā ar vienu no tiem šķietamajiem austrumzemju pasaku drakoniem, kurš gatavs jebkurā brīdī mani aiznest uz jebkuru vietu pasaulē.. Tomēr es jau atkal sapņoju. Nedaudz man raksturīgi. :) Bet skaidrais fakts ir tas, ka esmu aci pret aci ar vienu no tiem nezvēriem, kurus jau biju pieradis tvert vien aiztraucamies nesasniedzami augstajā debesu jumola zilgmē. Toties šodien.. Vēl tikai pirms dažām stundām es ar viņu spēlējos; spēlējos, kamēr viņš tuvojās, spēlējos, kad viņš pieskārās pirmajiem skrejceļa asfaltbetona metriem un spēlējos arī vēl tad, kad vadoties pēc Zvēra izskaitļotajām optimālākajām trajektorijām pavadīju viņu uz šai naktij atvēlēto stāvvietu.. -> |
Publicēja: goldingietis
Datums: 05.08.2009. - 02:17:17
Lasīts (reizes): 1764
Komentāri: 0
|
| |
