Dzīve kā bezgalīga degradācija
Dzīve ir bezgalīga degradācija. Par katru dienu nākas maksāt ar saviem sapņiem, ar savām cerībām, ar savu uguni, ar savām ciešanām, pretī nesaņemot pilnīgi neko, kas būtu kā vērts . Cilvēki iegūst domāšanu, bet zaudē negaidītību - viss kļūst prognozējams, viss zināms, cilvēki iegūst izturību, bet zaudē prieku, kļūst vienalga vai veicās vai nē, tas viss atdurās pret nu jau necaursitamajām bruņām, cilvēks iegūst naudu, bet zaudē sapņus un viss ko par naudu var nopirkt vien krāmi ir, kas sagādā vienu acumirkli prieku, lai nākamajā aizmirstos. Un mīlestība? Kur gan tā ir, ja cilvēki nespēj vairs mīlēt pat sevi, un kā gan lai mīl to visu zinošo, kas zin pārāk daudz slikta, kā lai mīl to necaursitamās bruņās tērpto, ko nav iespējams aizniegt, kā lai mīl to naudas rausēju, kas nekad nesavāks tās pietiekami, lai arī pat ar visu pasaules naudu nekad nenopirks neko tādu, kas pašam būtu vajadzīgs. Bērni nedomā, bet dara, toties viņu dzīvē katra diena ir jauna diena, nevis kārtējais atkārtojums bezgalīgā rindā, viņiem nav biezu bruņu, bet lai arī ir ievainojami, viņi vēl atšķir glāstu no sitiena, naudas bērniem nav, bet toties viņi ir laimīgi un galvenais - viņi zin, kas ir mīlestība... nejaucot to ar kaisli un iedomām.
Dzīve ir degradācija... jo vairāk dzīvo, jo mazāk vērts dzīvot, jo mazāk citiem jēgas no tāda, cilvēki dzīvo pārāk ilgi, varbūt būtu laiks ieviest likumu, kas katram garantē ieroci ar vienu lodi tajā, lai varētu atbrīvot pasauli no sevis? Lai būtu mazāk nožēlojamo... un Dievs... viņš neprasīja nevienam vai tas grib, lai viņu radītu, vai kādam būtu jāprasa atļauja to bezjēdzību izbeigt? |
Publicēja: janisl202
Datums: 21.04.2009. - 01:26:01
Lasīts (reizes): 1920
Komentāri: 0
|
| |
