..paslēpes ar gaismu..
..samiedzu acis. Spīd. Pārāk spoži. Saule spīd gan man tieši acīs, gan Elbas viļņos tepat blakus, gan rikošetā – arī no Hamburgas vecpilsētas namu logiem. Pārāk daudz gaismas. Gandrīz kā toreiz.. Kad izvēlējos piedzimt. Pat vairs neatceros kādēļ, bet tomēr, iespējams, man bija tam kāds svarīgs apsvērums. Lai nu kā.. Viss, ko apjautu iesākumā – bija tikai tumsa, siltums un asiņu šalkšana manī pašā, pāri man un apkārt man. Embrija atmiņas. Nezinu, cik ilgi. Jo laiks toreiz neeksistēja. Un tad.. Sāpes. Haotiski tumsas un gaismas atblāzmojumi. Asinis – to garša manā mutē, lipīgums un smārds. Pēc tam aukstums – man visapkārt. Un gaisma. Gaisma! Pārāk spilgta, pārāk nežēlīga un pārāk atmaskojoša, parādot visu manu augumu ar visām tā cilvēciskajām nepilnībām un trūkumiem. Laikam to sāku ienīst jau toreiz. Un kas man cits atlika, kā vien kliegt? To es arī darīju. Daudz un ilgi. Toreiz nezināju, bet tagad saprotu, kāpēc TAD visi kliedz. Jo sajūt to, cik milzīgu, nepiedodami lielu un fatālu kļūdu izdarījuši, pieņemot lēmumu vispār ierasties šeit. Šajā pasaulē. Bet atpakaļceļa – vēl kādu laiciņu nebūs.
Es zinu, ka bieži vēl pieķeru pats sevi naktīs, pusmiegā – kad atkal saritinos vēl nedzimuša bērna pozā un noslēpjos zem segas. Laikam cenšos atgriezties. Kaut kādas ataviskas atmiņas un arhetipi no pirms-piedzimšanas laika. Arhetipi un tēli, kuri bieži vien tomēr arī biedē, liekot no sapņa pamosties ar to sajūtu, ka nekas nav izdarīts, nekas nav paveikts, nekas nav sasniegts, bet laiks – tas aiziet.
..es dzimu ilgi. Un grūti. Esmu aizkavētais bērns, kurš savu ierašanos novilcināja cik vien iespējams, lai parādītos pasaulei pēc iespējas vairāk sagatavojies visam, ko viņai varētu ienākt prātā pasviest man ceļā. Tā arī sanāca ierasties ar bezmaz vai divu nedēļu nokavēšanos. Toties paspēju tieši uz sestdienas Lielo Sociālistisko Darba Talku. :) Aha, arī toreiz, pirms 28 gadiem 18. datums sanāca tieši sestdienas talkas laikā. Protams, toreiz es to nezināju. Sajutu vien to, ka, reiz nu esmu te ieradies, tad arī mans uzdevums ir neļaut par sevi aizmirst.
..ja nedaudz novirzos no tēmas, tad arī šo jautājumu uzdodu sev pietiekami bieži. Jautājumu par to, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi man izdodas likt neaizmirst pasaulei par sevi. Laikam tā ir viena no pirmajām manas dzīves “čeklistēm”, kuru aizpildu joprojām. Nepārtraukti analizējot un atbildot uz jautājumiem. Un domājot.
..bet, sasodīts, tieši pašlaik man nedomājas. Nē, tas ir – domājas gan, bet domas negrib ļauties saķerties un sasaistīties ar papīru. Vai elektroniskajiem bitiem datorā. Laikam pavasaris. Man. Lai cik naivi tas neskanētu! Kaut arī varu vien pasmīnēt par sevi. :) Neesmu vairs tīnis, kuram nepiepildītas dziņas, hormonu vētras, cīruļu dziesmas un izvilktā zālīte jauc racionālu saprāta darbību. Kaut atzīstos, ka reiz tāds biju. Tikai bez zālītes. :D Bet – savas muļķības es sastrādāju tik agrā vecumā, ka tobrīd nevienam tas nelikās nopietni ņemams. Pēc tam gan no muļķībām esmu vairījies. Protams, ja neskaita tādas mazas, nu tiešām – pavisam mazītiņas muļķībiņas, kuras gan drīzāk izdarītas vien tādēļ, lai pats sev pierādītu, ka varu arī ko tādu. ;) BTW – vai arī tu piekrīti sekojošai vienādībai, ka “darīt muļķības = būt dzīvam”? Es jā. Lai arī cik stipri mans saprāts tam pretotos, tomēr cilvēciskās būtnes viedoklis šoreiz ir daudz stiprāks. Jo kļūdās tikai cilvēki. Un tikai cilvēki savas kļūdas labo. Lai kļūdītos atkal. Un atkal labotu. Un tā bez gala, kamēr visa dzīve ir kā viens vienīgs sasmērēts kļūdu labojums, kura lapu gribas izraut, saburzīt un aizsviest kaut kur tālu, tālu projām, lai nekad vairs neatcerētos. Bet tikai stiprajam būs pa spēkam no kļūdām mācīties, saglabāt piesmērētās lapas un vēlreiz iziet tām visām cauri soli pa solītim, vēlreiz izdzīvojot un no tā izdarot pareizos secinājumus nākamībai.
..Es – neesmu stiprs. Jo man vēl joprojām ir tādas lapas, kurām izvairos pat pieskarties. Tomēr zinu, ka agri vai vēlu nāksies to izdarīt; bet līdz tam laikam – labāk paklaiņošu ēnu un ilūziju pusē. Jo es sajūtu, ka gaisma man atkal un vēl arī joprojām ir pārāk spoža. Gandrīz kā toreiz.
..laikam būs vien jāslienas pakaļkājās un jādodas paklaidot. Pa vecpilsētu. Jeb Altstadt. :) Novakare tomēr ir pārāk jauka, lai to pavadītu par daudz domājot. Un arī saules gaisma jau ir sākusi mazināties, dodot nojausmu par tuvojošos vakara krēslu un lielpilsētas nakti. Man patīk šī pilsēta. Iemīlēju to rudenī. Atgriezos pavasarī. Jo tad, ja mīl - tad arī atgriežas.. Jā? |
Publicēja: goldingietis
Datums: 18.04.2009. - 17:31:39
Lasīts (reizes): 1791
Komentāri: 0
|
| |
