..viena alga..

Blogi

goldingietis / ..viena alga.....

..viena alga..

Cilvēki nāk un iet. Atnāk un aiziet. Uz ielas.. Man garām. Un es garām viņiem. Neko nedomājot un neko nejūtot. Jo principā.. Nedz man ir kaut kas vajadzīgs no viņiem, nedz arī viņiem kaut kas nepieciešams no manis. Tas ir tas, ko arvien biežāk pamanu pats sevī - vienaldzība. Kādēļ kaut ko darīt? Kādēļ domāt, rakstīt, just, dzīvot, ja viss ir vienalga un nekam nav jēgas? Ja dienas atnāk un paiet, visas līdzīgas cita citai.. Kas ir slimība, kura ar pelēkiem šķietiem apauž katru dienu, iešūpojot nāvējošā mierā, domu nesteidzīgumā un pārliecībā, ka viss rit savu ierasto gaitu kā ideāli saskaņotā pulksteņmehānismā? Kas ir tas, kas man liek kļūt par vienu no 99.99 procentiem kretīnu, kurš arī vienkārši paies garām uz ielas pakritušam, pat neizrādot mazāko vēlmi palīdzēt? Jā, es nenoliedzu, ka tā daru. Bet tas nozīmē vien to, ka esmu slims. Parasti jebkurā normāli funkcionējošā sabiedrībā ir mehānismi, kuri neļauj tai pašiznīcināties. Altruisms? Līdzcietība? Ieinteresētība? Es nezinu. Tukši jēdzieni, par kuriem esmu spējīgs vien tikpat tukši spriedelēt. Vienaldzība. Diagnoze? Bet vai tad, ja slimais pats apzinās savu slimību - vai tādā gadījumā tas padara viņu kaut kādā veidā labāku, "ne-tik-bezcerīgu" kā pārējie? Dievs viņu zina. JA zina. Kaut gan arī šis lūzeris neko nejēdz un nekad arī nav bijis spējīgs kaut cik sakarīgi palīdzēt. Par visu nākas tikt skaidrībā pašam. Kā jau parasti. :/ ..un atkal snieg. Pavasaris. Bet vienalga. Sniegs atkal apklās visu; gan uz ietves pakritušos, gan pakritušajiem garām ejošos. Pēc vasaras atkal būs ziema. Tāpat kā pēc dzīves nāve. Nu labi, par to nāvi moška nevajadzēja, es nedaudz sabiezināju krāsas. Bet man tam ir piemērots noskaņojums. Viss, ko zinu - es patiesībā jau tagad gaidu aukstus, tumšus un puteņainus decembra vakarus, kuros nākt mājās - ieraujot degunu kapucē, pie mājdurvīm nodauzot sniegu no apaviem un pēcāk ienirt pats savā radītajā mazajā paradīzē, kuras neiztrūkstoši elementi ir tase karstas tējas sakļautās plaukstās, mīkstas mājas čības pekās un puteņa auri - aiz loga. Un vēl domas. Domas par lietām, vietām un cilvēkiem, par kuriem man tomēr nav VIENalga. Jo tikmēr, kamēr vien man kaut kas nebūs vienalga - tikmēr arī es būšu. Būšu es pats. ..zini.. Es pabeidzu šo mazo domu uzmetumu.. Un tomēr jūtos tā, it kā būtu notvēris tikai miljono daļiņu no visa, kas drūzmējas manā prātā. Dievs patiešām ir cūka, ja devis Cilvēkam tik vien kā šo prasto spēju savas sajūtas paust nedzīvās zīmēs uz papīra. JA vien mans vārdu krājums nebūtu tik aprobežots.. JA vien cilvēks labāk prastu pasacīt to, ko sajūt.. Varbūt arī tad būtu mazāk vienaldzības. VARbūt.

Publicēja: goldingietis
Datums: 23.03.2009. - 22:46:00
Lasīts (reizes): 1957
Komentāri: 7

0 cilvēkiem patīk šis blogs

Komentāri (7)

goldingietis | 30.03.2009. - 06:05:00
..un tikai pavisam klusi. Tikpat nemanāmi, kā ziemas pirmās sniega pārslas naktī saguļas uz palodzes. :)
Iespējams - ar sniegu var piesegt arī krīzi? Da jebkādu?

rendija | 29.03.2009. - 17:09:30
:), nu, nu... Atblasojas gan, bet skaisti tā...

goldingietis | 29.03.2009. - 16:04:14
..kura "paiet" zem e). Manuprāt. :) Bet OK, esmu ar mieru nošķirt to kā atsevišķu f) kategoriju. Lai gan.. Skaļi nekur tas blogā neatbalsojas.

rendija | 29.03.2009. - 01:32:20
f) par personības krīzi.

goldingietis | 25.03.2009. - 00:38:37
Sajūtas? Pazīstamas? Bet par ko?
a) par vienaldzību;
b) par dieva cūciskumu;
c) par decembra vakariem;
d) par tēju;
e) par vēl kaut ko citu?

kripton87 | 24.03.2009. - 16:29:07
Pazīstamas sajūtas.

tiansli | 24.03.2009. - 15:12:41
gan jau vis būs labāk nekā tagad rādās.

Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.

Lietotājs
Parole