Lietotājs
Parole
goldingietis / ..reminiscence I.....

..reminiscence I..


Jokaina.. Jokaina diena šodien padevusies. Tādā ziņā, ka atkal kopš ilgiem laikiem man pašam grūti noteikt, kādā tad īsti noskaņojumā esmu. Jo parasti ir vai nu konstants niknums, pilnīgi bezjēdzīga eiforija, tieksme kašķēties vai arī grimt apcerīgumā. Šodien - jā, šodien viss mainās vai pa minūtei. Un tamdēļ arī grūti nākas sevi savaldīt. Ir sīkums, kurš sanikno; lai jau nākamajā mirklī pamanītu citu sīkumu, kurš ieved atmiņās.. Tad vēl trešo, kurš izraisa pilnīgi dzīvniecisku sajūsmu par to vien, ka dzīvoju.. Un nākamais jau atkal liek iedegties tajā trakajā niknumā, kad pirksti paši savelkas dūrēs, nagi iecērtas delnās, bet galvā, šķiet, uzliesmo nebeidzama uguns vētra, kura momentāni, līdzīgi trakojošam mežu ugunsgrēkam pa ikvienu nervu šķiedru sasniedz pat pašu tālāko ķermeņa šūniņu; bet tikai uz mirkli, lai jau atkal to nomainītu sajūsma par kaut vai kaut ko tik šķietami neievērojamu, kā trīs dzeltenām bērza lapiņām, kuras mistiskā veidā pamanījušās pielipt 767 "uzbeka" turbīnas korpusam. Starp citu - tas ir labs moments.. Kad kārtējo reizi ar tālskati cītīgi "pārčolēju" visu savu teritoriju (meklējot, vai neieraudzīšu kur no darba atliektu muguru :P), tad arī pamanīju aizdomīgi gaišus plankumus uz tā paša "uzbeka" spīdīgi zilās fizelāžas. Kas notiek?! Vai tiešām jau krāsa sākusi lobīties? Vai arī kāda nelaimīga kaija atkal pagadījusies skrejceļa nosēšanās glisādē?.. Tomēr nope. Lapas. Bērza. Dzeltenas, ja esam pavisam precīzi. Nezinu, kurā momentā tik cieši pielīmējušās, ka noturējušās cauri visām turbulentajām gaisa strāvām pie nosēšanās. Lūk, vēlviens sīkums, kurš atkal maina noskaņojuma kursu. Un tā visu cauru dienu..

Varbūt būtu vērts uztraukties par sava saprāta stabilitāti, ja vien nebūtu jau sevi iepazinis pietiekami labi, lai zinātu, ka tas viss ir tikai un vienīgi mans jau pierastais rudens neprāts; tas neizbēgamais un nepieciešamais piemērošanās laiks, kad apjaušu, ka vasaras aiziešanu tā vienkārši ignorēt vairs nevaru.

Rudens.. Tas lūkojas pretī, lai kur arī es ļautu klejot savam skatienam. Vai nu rudenīgi dzeltenīgajā saulē.. Rudenīgi sarkani zeltaini rūgtenajās kļavu lapās.. Vai arī gāju putnu rudenīgajās spārnu vēdās man virs galvas.. Jā, par to rūgtenumu – kļavu lapām rudenī tāds patiešām piemīt, kad tās biezā kārtā sakrīt uz zemes un vēl pat nāvē ejot dvesmo visu vasarā sakrāto siltumu un smaržu. Paņemsi pirkstos tādu no koka tik tikko atraisījušos lapu, pacelsi pie sejas, ielūkosies tajā, ar skatienu izsekosi ikvienai tās dzīslai. Un tad, varbūt pēkšņa instinkta vadīts, pat pašam neapzinoties – kādēļ.. ..vienkārši aizvērsi acis un ļausi savai sejai saskarties ar to. Un tikpat iespējams, ka dziļi sevī tajā brīdī atvadies no kāda ilgi lolota sapņa un slepenas cerības, kura tā arī nav piepildījusies. Jo rudens ir tas gadalaiks, kad visam ir jāaiziet nebūtībā – sākot ar kļavu lapām un beidzot ar izsapņotiem, bet tā arī nepiepildītiem sapņiem. Tie aiztek, aiziet, aizplūst, izzūd – nepielūdzami, kā smiltis smilšu pulkstenī, vai arī kā smilšu sauja, kura iztek starp pirkstiem, kad vasarā, esot pie jūras, it kā pašam neapzinoties paņem plaukstā smiltis un palēnām ļauj tām izbirt vējā, tajā pašā laikā veroties bezgalīgajā, zilgmojošajā tālē un.. Sapņojot. Un tikai pēc laiciņa sajūti, ka plauksta ir tukša, tajā vairs nekā nav. Ar sapņiem – ir līdzīgi. Jo vienkārši kādu mirkli sajūti – kaut kā pietrūkst, kaut kas ir zudis; un pat grūti nosacīt, kurš tieši mirklis nebeidzamajā laika ritējumā bija tas, kurš nesa nāvi kādam no daudzajiem sapņiem. Vismaz labi ir tas, ka cilvēks ar prātu nespēj sajust un aptvert ikviena sava sapņa aiziešanu nebūtībā. Daba tomēr ir žēlsirdīga.
Minorīgas noskaņas, es zinu. Kā jau parasti rudenī, kad sapņotājiem ir visgrūtāk.
Bet es joprojām sapņoju; un sapņošu tik vien ilgi, kamēr kokos būs kaut viena zaļa lapa, kura apliecinās to, ka vasara tomēr ir bijusi. Es sapņošu.
Lūkošos gājputnos – un sapņošu. Lūkošos lapu lapputenī – un sapņošu.. Lūkošos lidmašīnās, kuras no skrejceļa aiztrauc tur, kur manis nav – un sapņošu.. Pat tad, kad no ziemīgi pelēkajām debesīm virpuļojot kritīs pirmās baltās sniega pārslas, lai turpat arī rastu nāvi alkatīgajās, visu aprijošajās rudens peļķēs – es sapņošu.. Apsolu. :)

Publicēja: goldingietis
Datums: 03.09.2008. - 23:50:20
Lasīts (reizes): 1707
Komentāri: 1
0 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (1)
castenberg | 04.09.2008. - 08:35:00
Kaut kā nepamanīju, ka vasara aiziet, jo, man šķiet, tā nemaz nebija atnākusi. Vienkārši pavasari nomainīja rudens...
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti  |   Reklāma  |   Lietošanas noteikumi  |  Privātuma politika  |  

Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.