Latviski
English
Русский
Gaynet
 
Pieslēgties
Lietotājs
Parole
Navigācija
goldingietis / ..sigillum Goldingensis.....

..sigillum Goldingensis..


Ar blogiem ir tāpat kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt. Ja izlaižos smaržīgā pļavā, netālu no saules pieelpota meža, aizveru acis un slinki ļaujos siltumam, tad, ik pēc brītiņa pa ausu galam neapzināti samanot arvien biežāku un biežāku bišu aizdūcināšanu pāri savai galvai, gribot negribot nākas apsvērt domu par to, vai tikai neesmu nonācis par tuvu kāda savvaļas spieta bāzes "lidostai"..

Un līdzīgi - ja jau vairākas dienas pēc kārtas galvā zibinās doma pēc domas, kuras sāk virknēties teikumos, tad droši, ka arī līdz blogam nav tālu.

Bet šoreiz ieraksts nebūs par bitēm. Tas būs par to, ka reiz atkal sajūtos mājās. Par to, ka tomēr ir kaifs ar izslietu vidējo pirkstu atvadīties no lielpilsētas, no visiem pazīstamajiem vai arī tik tikko pazīstamajiem cilvēkiem un, kareivīgi nobrēcoties "f**k you all, bi***es" nozust tur, kur neviens ņerga, liekulis un izmantotājs tev savu mūžu klāt netiks! Oh, c’mon.. Kas notiek?! Es dziļi atvainojos, jo šim blogam tomēr bija jābūt miermīlīgam. Labi, provēšu savākties’i..

Stāsts ir par to, ka, pavadot gandrīz visu dienu un lielāko daļu nakts savā iemīļotajā vietiņā pie Ventas rumbas es attīros no visa tā, ko pārējās pasaules cilvēki ir pamanījušies ie***st manī. (nē, atkal jau pārāk agresīvi..). Nu īsāk sakot - esmu atgriezies pie saknēm. Savā pilsētā. Manā vienīgajā. Tajā, kura ir vienīgā tāda pasaulē. Neatkārtojama, žilbinoša, vilinoša un piesaistoša. Viņa saņem mani atpakaļ, paņem, lai arī cik ilgu laiku es būtu bijis projām. Paņem ar rīta saulē vizmojošiem sarkano dakstiņu jumtiem, paņem ar pusdienlaika tveici izelpojošo senatnīgo namu sienām un līkumoto ieliņu labirintiem, paņem ar aizgājušās dienas siltumu izstarojošiem, apaļīgajiem un nedaudz gražīgajiem bruģakmeņiem zem tikpat nedaudz nogurušajiem soļiem, kuri pēc ilgas vakara pastaigas atkal ved uz mājām. Šo sajūtu var dzert un dzert, kā saldāko un reibinošāko vīnu; un vienmēr gribēsies to sajust atkal un atkal. Man patīk vakaros klaiņot zem ēnainajiem kokiem pilsētas parkos; man patīk vienkārši bezmērķīgi klīst starp seno mūra namu skautajām ielām, pieskarties ar plaukstu un sajust, ka tas viss man patiesībā ir tik tuvs un ļoti ļoti pazīstams. Un vienalga, cik ilgi esmu bijis projām. Vienalga..
Tas viss ir mans, mans patvērums, mana vieta šajā pasaulē. Vieta, kur aizgājušie gadu simteņi katrs stāsta savu stāstu; vieta, kur laši kā sudrabotas ūdens kamenes lecot lidinās gaisā, cenšoties tikt pāri putas kuļošajai Ventas rumbai; vieta, kur vecais tilts vienmēr sagaidīs un uzsmaidīs ar sarkanām ķieģeļzobu rindām, lai cik tālu un ilgu ceļu es būtu nācis.. Es mīlu; es mīlu to visu, jo tā ir krietna daļa no manis paša. Par to var smieties, par to var vīpsnāt vai nievīgi raustīt plecus, bet tā ir mana piederības sajūta. Zīmogs, kuru mana pilsēta uzspiež ikvienam šeit dzimušajam.. Liktenīgais Sigillum Goldingensis. Var izlikties, ka tas ir aizmirsts, var neklausīties balsī, kura tomēr pietiekami spēcīgi sauc atpakaļ - to visu var darīt, nenoliegšu. Bet gala rezultāts vienmēr būs tas pats - izsliets vidējais pirksts pret visiem, kareivīgs sauciens un nozušana uz kaut vai pāris dienām, lai līdzīgi kā Lāčplēsis remdētos no stipruma avota.
Es esmu mājās. Tagad un šeit. Gandrīz visa nakts ir tikusi aizvadīta Ventas krastā, lūkojoties apdilušajā pusmēness sirpītī, klausoties ūdenskrituma dunā un ik pa laikam skanošā bazīcas pulksteņa zvanu balsīs. Es zināju, ka šī nakts būs pavisam īpaša. Pat par spīti tam, ka tā arī nav neviena blakus, ar kuru tajā visā dalīties. Šķiet, tomēr gadu gaitā esmu iemācījies būt viens un pašpietiekams - lai cik lepni tas neskanētu. Kaut atzīstos, ka bieži vien dziļi sevī kliedzu. Aiz pavisam vienkārša iemesla - tomēr sāp. Sāp, ja nevar dalīties ar vēl otru cilvēku visā tajā skaistumā un noskaņā, kuru pašlaik sajūtu ap sevi. Sāp.. Es neesmu mazohists, tomēr sacīšu, ka zināmā mērā ir labi, ja sāp; jo tas liecina arī to, ka joprojām dzīvoju un cīnos. Ka jūtu un domāju. Ka vispār esmu dzīvs!

..un šķiet, ka drīz būs jādodas. Pulkstenis nesen iezvanīja piekto rīta stundu, pār Ventas ūdeņiem sāk celties migla.. Bet es - es vēl joprojām esmu tepat. Vēsi. Pirksti nedaudz dreb un elektroniski blogot kļūst pagrūti. Gribu mājās. Siltumā. Gribu, lai man ir kāds, pie kura atgriezties. Kāds, kurš mani mīlētu par spīti visām manām dīvainībām un neciešamajam raksturam. Kāds, kuru es varētu apskaut un nedomāt par to, ka pēc 24 stundām atkal jau sāksies lidostas darba ritms, kurš atgādina vienvienīgu skurbinošu kliedzienu. Amoka skrējienu, afekta stāvokli..

Kad šodien atkal klīdu savā lauku īpašumā zem ķiršu zariem, kurus liec piebriedušo, saldo ogu smagums, laiku pa laikam slinki pastiepjoties un kādu no tām iemānot mutē, tad apjautu, ka nē.. Es tomēr nevēlos šķirties no šīs savas dzīves daļas, no savām dienām, kuras aizvadu klusumā un mierā. Nevēlos šķirties pat tad, ja zinu, ka tas vienmēr būs arī mazliet sāpīgi.
Ja esi piedzimis Kuldīgā, tad tas ir uz mūžu. So - f**k off, bi***es..
Publicēja: goldingietis
Datums: 25.07.2008. - 05:50:02
Lasīts (reizes): 1661
Komentāri: 2
0 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (2)
wendiboy | 25.07.2008. - 10:32:38
Jā.. Tomēr tas, kas ir tevī - spēja skaisti, ar epitetiem un citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem radīt realitātes un klātbūtnes efektu - tādu spēju nav nevienam.. Vismaz ne man zināmajiem cilvēkiem, kuru nav mazums.. Varu galvu likt ķīlā, ja tu būtu rakstnieks vai nu dajebkāds cits profiņš, kurš raksta citu priekam - tavus rakstus un literatūru lasītu miljonu miljoni, bet diemžēl tu esi lidotājs un saistīts ar lidošanu, pacelšanos, nolaišanos un visu pārējo, kas no tā izriet.. Tev vajadzētu būt perfektākajam literārās paaudzes pārstāvim ne tikai LV, bet arī ārpus mūsu tēvzemes robežām... Bet, ko mēs varam gan zināt.. Tev ir sapņi, kurus vēlies piepildīt.. Maybe tur tu būsi rakstnieks un LV lasīs tavus memuārus u.c. daiļdarbus zem kāda sveša vārda - pseidonīma... :) Man narkoze dara savu, kamēr nav izgājusi, tikmēr jūtos spējīgs rakstīt... Piedod, ka izplūdu.. Bet tu esi pats foršākais draugs... :) Tā tik turpināt... :)
rendija | 25.07.2008. - 07:24:20
Cilvēk, mīlu es tavus ierakstus! Tik kaislīgi, pilnasinīgi... eh! Gandrīz vai pietiekami pamodos, lai dotos rukāt, ar nozīmi- strādāt, iespējams, šoreiz pat bez ikrīta kafijas pa ceļam. :) būs tak jābrauc aplūkot to Kuldīgu vienreiz! Kāpēc ne rīt?

Paldies, Goldingieti!
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Kontakti  |   Reklāma  |   Lietošanas noteikumi  |  Privātuma politika  |  

Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.