..pēcsapņa sapnis 3..
Nezinu, vai tas ir tikai pirmās reizes iespaids, tomēr cilvēki un viņu attieksme pret dzīvi TUR šķiet daudz atšķirīgāka, nekā ŠEIT. Tur vienmēr var sajust, ka tev uzticas. Kaut vai piemērs no Monolith nacionālo ēdienu restorāna, kad nācās konstatēt, ka makā iestājusies skaidrās naudas krīze, bet bankas norēķinu kartes netiek akceptētas:
„Sorry, seems like I don’t have 50 euros cash right now; can I bring them tomorrow?”
„OK, no problem!”
Un šis „OK, no problem!” arī kopumā raksturo Korfu iedzīvotāju attieksmi pret dzīvi. Tu zini, ka tev vienmēr uzticas – un tieši tādēļ pat prātā neienāk doma, ka šādu uzticību varētu lauzt un solīto nepildīt. Ja sajūti, ka velo vai skūteri vari mierīgi nolikt ielas malā, kamēr pats dodies veikalā iepirkties; ja zini, ka bārā droši vari atstāt savu mobilo un maku uz letes un pēc divdesmit minūtēm atgriežoties būt pilnīgi drošam, ka tie joprojām atradīsies turpat; ja redzi, kā mašīnas uz ielām stāv ar atvērtiem logiem un atslēgām aizdedzē – tad pēc tam ir ļoti grūti „aklimatizēties” LV noziedzības pārsātinātajā klimatā. 
Starp citu, runājot par pārtiku.. Kā jau Grieķijai raksturīgi, tad nozīmīgu lomu uzturā spēlē olīvas un feta siers – praktiski neiztrūkstoši elementi jebkurā maltītē. Un, protams, vēl mājas vīns. Gandrīz ikviens Korfu ciemats lepojas ar vismaz pāris saviem vietējiem vīniem, kurus nepagaršot pie maltītes ir vienkārši grēks.  Nav labais tonis pie pusdienām izvēlēties kaut ko tik banālu kā apelsīnu sulu vai kolu. Tevi vienkārši nesapratīs! 
Tomēr ir saprotami, ka vismaz reizi pienāk brīdis, kad pēc dienu ilguša veloizbrauciena Korfu kalnos nekārojas neko citu, kā vien pamatīgu steika šķēli ar maksimāli daudz majonēzes un citām piedevām, kuras Grieķijas virtuve, diemžēl, nepazīst. Tādā gadījumā vienīgais glābiņš ir Aharavi esošais „La Rustique” restorāns, kura saimnieki Derks un Debija vienmēr bija gatavi apmierināt divu latviešu puišu izsalkumu pēc gaļas šķēles piedevām bagātā mērcē.  Jo vismaz reizi ikviena ceļojuma laikā iestājas laiks, kad tu, cilvēk, pagursti no vietējās virtuves piedāvātajiem izmeklētajiem našķiem un tad gribas sajust ko puncim pierastāku.
..un tikai šobrīd beidzot jūtos spējīgs kaut cik apkopot Paradīzes iespaidus, iesaistot tos vairāk vai mazāk sakarīgos saliktos paplašinātos teikumos. Bet jau tagad zinu, ka beidzot esmu atkal atradis savu Dzimteni. Vietu šajā pasaulē, kur atkal sajūtos piederīgs un kur vēlos atgriezties. Atgriezties, lai paliktu vienmēr. Es pagaidām nezinu – kā, bet pats sev un vēl kādam citam esmu apsolījis vien to, ka jebkuriem spēkiem centīšos rast iespēju pamest LV un atgriezties tur, Dzimtenē.. Neņem ļaunā, LV - esmu Tev pateicīgs par iespēju skoloties šeit un būt relatīvi noderīgs; bet, ja Tu drāz mani, tad arī man ir tiesības un iespējas izdrāzt Tevi; so – it’s time to say good-bye. Un es ticu, ka reiz arī mans darbs patiešām beigsies tieši 0800, kā tas pēc grafika paredzēts un ne minūti vēlāk. Beigsies tajā pēdējā dienā, pirms atkal atgriezīšos Dzimtenē.  |
Publicēja: goldingietis
Datums: 08.05.2008. - 20:33:47
Lasīts (reizes): 1946
Komentāri: 1
|
| |
